Šodien ir brīnišķīga diena (meloju). Laika apstākļu ziņā ne pavisam nav jauki, bet kopumā ņemot ir ciešami. Man ir tik liels slinkums iet uz mājām, ka es par šī slinkuma apmēru varētu saņemt medaļu. Mans slinkums ir pāraudzis no mazas, nevainīgas mušiņas par lielu Āfrikas ziloni kādā no tālās zemes savannām. Šodien arī pārņem sajūta, ka mani varētu aizpūst pa gaisu kā vieglu pūciņu. Pēc aizpūšanas es karātos kādā elektrības staba galā vai virs māju dakstiņiem. Bet kas jādara, tas jādara!
Principā tas Velns jau nav tik melns kā viņu mālē, tāpēc visu kā jau vienmēr būtu jāņem daudz vieglāk, jo no smagumu ņemšanas, celšanas un nešanas neviens nav kļuvis laimīgāks.
Un lūk, kamēr meklēju piemērotu dziesmu, pa informātikas kabineta logu iespīd kāds saules stars. Tas nozīmē tikai vienu – ja paši sevi noskaņosim pozitīvi, tad viss apkārt arī būs pozitīvāk un gaišāk.. vai arī es māku sazināties ar kosmosa dieviem! (Manuprāt, otrais variants ir ticamāks)
Uh, cik sen šeit nekas nav ieraktīts. Vai jēga paskaidrot? Es nezinu, bet ar lielajiem kravas vilcienu vagoniem varu izskaidrot to tā, ka pēdējā laikā ir tik daudz darāmā, pasākumi un notikumi, kā arī iedvesmas rūķīši ir izvēlējušies kādu cilvēku par labāku draugu nekā mani. (Skumja seja) Kaut gan nē, nav tā, ka neko neesmu rakstījusi – savu vienīgo iedvesmu esmu izlikusi mājasdarbu skribelēšanā un arī aptuveni kaut kas ir nonācis šeit, tikai saglabāts pie `melnrakstiem`. Bet nu jau man sev pat kauns skatīties acīs, jo tik tiešām vēlos šeit ko ieskricelēt, bet man tas neizdodas. Varētu teikt, ka esmu aizrāvusies ar pavasari un tā baudīšanu!
Ja runā par pavasari un tā pilnplaukuma izjušanu, tad arī ir jāatsāk labrītiņi. Svētdienas rīts + bildīte, kā bija pagājušajā gadā, tikai šoreiz nebūs tik pliekani, kaut ko pamainīšu, lai ir mundrāk. 🙂 Lūk tā.
Kas konkrēti tieši ar mani ir noticis? – Vienlaicīgi daudz un nekas. Tā dabiski ir sanācis, ka ar mani notiek viss un tajā pašā laika nekas. Es cenšos uztver apkārtnotiekošo kā pašsaprotamu un neko īpašu, vismaz lielākajā daļā no notikumiem.
Ja runā par vasaru, kas tūlīt, tūlīt būs klāt – huh, tā būs atkal viena traki forša&jautra vasara ar lērumu piedzīvojumiem, kuros metīšos kopā ar saviem vislabākajiem draugiem, dejotājiem (khem` – apmēram 6) un arī noteikti jauniem cilvēkiem, ko iepazīšu, bet tagad gan laiks iet, jā, SAUĻOTIES un pildīt mājasdarbus, wouhou. Vēl palicis tikai nedaudz un viss, viss būs cauri! 🙂
Eh, pavasari, pavasari, ko Tu dari ar mani? Man slinkums lien ārā pa visām maliņām, laiskoties saulītē un lasīt grāmatas ir vienīgais, ko garīgi un arī fiziski vēlos darīt! Man vajag sauli un svaigu gaisu, tas arī ir viss.
Pēdējās dienās viss ir tik viegli un brīvi. Pirmajā brīvdienā, kas nezin kāpēc šoreiz bija svētdiena, es noslaistījos kā pats nelabais, kā arī pieēdos kā cūķītis, protams, neiztikt bez svaigā gaisa un riteņa. Superīgajā pirmdienas vakarpusē es devos uz superīgā Mārtiņa superīgo ballīti, kur dejas bija līdz rīta ausmai un labs noskaņojums visa vakara garumā. Nedaudz iemetusi dažas miega stundas savā kontā, devos vadīt koru skati – atkal pozitīvisms plūst manā ķermenī, ko deva arī mana pārteikšanās- tagad Jāzeps Vītols, lai būtu Jānis. Pēdējais dienas darbs bija apsveikt mazo Z dzimšanas dienā, kas arī tika godam izdarīt, lasot vēstuli, asaras acīs (viss kā pienākas). Tā nu vakarā tik neilgu laiku pirms 23jiem biju mājās, iztrūkstošā viena nakts tika atgūta ar nogulētajām stundām, lai gan ne visa, bet to drīz atgūšu.
Tā nu es pavadīju superīgas trīs dienas ar maniem vislabākajiem draugiem. Paldies, pavasari un maij, ka esat atkal sadevušies roku rokā un viss kā parasti – viegli un pozitīvi.
Lai dzīvo plaukstošais pavasaris un visi man apkārt!
Labvakar! Šis vakars tiešām ir labs, jo pavasaris ar saulīti man uzlabo garastāvokli, uhh, kā vēl.
Pēdējās dienās es jūtos kā paradīzē. Tik dīvainā paradīzē, bet patīkamā. Skola ir skola un skolā viss paliek, bet pēc tās beigām, viss tik mierīgi, zaļi un patīkami. Daudz vairāk tādu pavasarīgu, mierīgu un patīkamu dienu kā pēdējās. Ahh, tik jauki un patīkami.
Jā, tas arī ir viss, ko es vēlējos izklāstīt! Cerams, ka tagad došos izbaudīt pavasarīgo vakaru ārā, svaigā gaisā.
Sveiki, melnākajā no visiem melnajiem datumiem! (Šis datums mani, man liekas, nemaz neiespaido, vēlējos tikai to tagad izcelt)
Šodien ir visnotaļ interesanta un smieklīga diena, neskatoties uz manu skaisto balsi, bet tikai to klausoties, es ar dažiem draugiem bijām devušies uz Turību – stopmotion noslēguma pasākumu, kurā gan neko neieguvām, bet nē, ieguvām gan – labi, interesanti pavadītu laiku un noteikti atmiņas, par Dāvja sārto draugu un mazo (garo) breikotāju, kā arī pasniedzēju, kas tiešām mani sabiedēja. Jauki pavadīta diena, kā arī mēs apmeklējām frozen joghurts – wouhou, galvenais, ka es paņēmu riekstu dzērienu nevis saldēto jogurtu, bet es tā pat pagaršoju 🙂 Un tā, tas ir mans līdzšinējās dienas apraksts. Vēl jau tā nav beigusies.
Vispār lieta ir tāda, ka es pa skaistajām Lieldienām biju saslimusi un vēl joprojām neesmu vesela, bet neko darīt. Es te neko daudz nerakstu nevis tāpēc, ka man nav iedvesmas, bet gan tāpēc, ka to īsti citu acīm nevar rādīt, protams, ne jau visu, bet pašlaik nav atbilstošais noskaņojums, lai to izklāstītu plašākai publikai. Varbūt kādreiz.
Man priekšā ir ļoti nogurdinošas brīvdienas, bet neko padarīt – man tāda dzīve. Cerams, ka manā prātā iešausies kāda ūber globālā problēma par kuru uzrakstīt un tad visi būs baigi happy.
Šo rakstu vēlējos uzrakstīt, lai pateiktu, ka Velns nav tik melns kā viņu mālē – piektdiena, kas iekrīt 13tajā datumā vai 13tais datums, kas iekrīt piektdienā ir sakritība, kurai novelt visas ķibeles, kas notiek tajā dienā. 😉 Smaidam un dzīvojam tālāk – mums priekšā vēl daudz 13tās piektdienas..
Lūk, kur kaut kas jestrāks, kas arī tavu dienu padarīs pa kripatiņu gaišāku. (smaidiņš)
Ir pagājis laiks, sajūta, ka esmu nogulējusi visu vasaru un šorīt pamodos jau decembrī, bet šoreiz ne laikapstākļi ir galvenie, bet gan – atceries rakstu par draugiem? Nu lūk, šodien es to pārlasīju un iekšēji sāku smaidīt un arī raudāt, jo viss atkal ir pagriezies, mainījies un nonācis kaut kur, kur pat nebija doma nonākt.
Jā, tieši tā. Es atkal jūtos kaut cik labi starp cilvēkiem, kas man ir bijuši un tagad ir apkārt, jo – jā, viņi ir atpakaļ un man ir prieks ik reizi, kad satieku viņu dejošanā – tādu pašu, kā pagājušajā gadā. Man ir prieks, kad es satieku viņu mūzikas skolā un tam seko kas dīvains. Man ir prieks, ka ar viņu es nosmejos jauniešu pasākumos. Paldies, ka Jūs man esat! Bet.. Kas tad tur ar tiem, kas bija pirms vēl neilga brītiņa, es viņiem māju ardievas, nu jau bez dusmām, bet gan es skatīšos, kad viņi sapratīs, kas notiek un nāks atpakaļ, jo man ir apnicis censties ko darīt – ja negrib, tad negrib.
Tā nu es esmu apcerējusi vārdu draugs – nu jau pēc gandrīz diviem mēnešiem. Kas tik nevar izmainīties pa 2iem mēnešiem, vai ne? Tas arī ir tieši tas, ko vajag atcerēties un piedomāt, vajag atcerēties un arī atjaunot to, kas ir bijis pirms laika un vajag darīt lietas ar cilvēkiem, ar kuriem Tu jūties vislabāk, pieņemtāk un ar tiem – kas Tevi saprot un uzklausa. Paldies, A, V un R! 🙂
Esmu pamanījusi, ka man nav laika un arī vēlēšanās šeit kaut ko rakstīt, bet kaut gan es tikko samelojos, jo vēlēšanās man ir un kādas vēl pie tam. Tik tiešām es vēlos dzirdēt sava datora taustiņus skrapšķam, kamēr es veidoju skaistu rakstu par ikdienišķajām sadzīves problēmām. Tā kā man neatliek laika šeit klāstīt ikdienas piedzīvojumus un es arī apzinos, ka nevienu tā pat tie neinteresē, tad nu šeit iegriežos retāk, diemžēl. Es jau saprotu, ka šeit rakstītais ir tikai man vajadzīgs.
Jūs taujāsiet, kāpēc tāds nosaukums? – Tas ir pa visam elementāri. Redzieties, pavasaris ir tieši tāds un tikai tāds gadalaiks, kurā vienmēr visi gadi satiekas. Kā tas ir? – Uzmetas lielā nostaļģija un sēdi, domā par to kā ir bijis, tāpēc arī šoreiz tieši par to – 365 dienas ar nelielu draugu piesitienu, nostaļģiju, cerību uz atkalredzēšanos tā pat kā pagājušā gada pavasarī.
Katram no mums ir savs gadalaiks. Man tādi ir visi – ar katru saistas, kas cits, bet tagad ir pavasaris, tāpēc arī par to. Es apstājos un padomāju ikdienas steigā par to, kā ir bijis. Uhtī, kā tik nav bijis. Es pašreiz domāju par to, cik to 365 dienu laikā daudz var notikt. No pavasara mīlestības līdz klusēšanai, no labākās druadzības līdz bezpersoniskai gulēšanai gultā, no jauniegūtiem draugiem nu jau atmiņām. Šis iepriekšējais teikums bija, jā, tieši tā, nedaudz paskarbs, tiešs, bet arī melīgs. Melīgs tā iemeslta dēļ, ka draudzība, jā, tik tiešām, tā ir palikusi atmiņās, jo vairs nav tāda, bet tas nav vistiešākajā nozīmē, domāts atmiņās, jo viss, kaut vai nedaudz, bet tuvojas saules gaišajam staram. Tur jau ir tā lieta ar draudzību – tas, kas ir bijis, ir bijis, bet kas vēl var būt?
Un tās pārrautās saiknes,
tās zaudētās dienas,
kad varējām smiet
nu jau ir piemirstas lietas.
Uhtī, kā gribētos tā pat kā pagājušajā ar saulainām atmiņām pilnajā pavasarī, skriet un lēkt līdz spēka iztrūkumam, staigāt līdz tulznām uz pēdām un runāt līdz mēles nodeldēšanai.
Biju izgājusi ārā aizvakar, tā gribējās runāt par tām pašām lietām, atgadījumiem, bet atskārtu, ka esmu citur – nu jau citā dimensijā, citā pagalmā. Bet ziniet, es gribu paturēt visu, kas ar mani ir bijis, bet tik un tā, kaut vai zaudēt nedaudz tās 100 dienas, lai atgūtu to, kas bija pirms gada. Es pieķeros laika sprīdim, pulksteņa ritējumam, vēlos atgriezt pulksteņa rādītājus, pieķērties tiem klāt un nekad nelaist vaļā. Mēs tikai ar laiku saprotam, kas mums ir patiešām nozīmīgs, nu, ja, es esmu sapratusi, tie esat Jūs, mani pulksteņa rādītāji, kaut vai citreiz asi un dzēlīgi, tieši un trāpīgi, bet Jūs esat vienīgie tādi, kas rāda manas dzīves pareizo laiku.
Viss ir mainījies. Visi ir mainījušies, gan laiks ir pielicis soli, gan cilvēku raksturi mainījušies, bet apjukums iestājas tajā brīdī, kad saproti, ka laikam ir vērtība, jo to nevar izmainīt, jo es redzu laiku. To var redzēt, sajust un nu jau vairs nedzirdēt.
365 dienas. Ko tās nozīmē Jums? Padomājiet, kas bijis pirms gada un kā ir tagad. Es nesaku, ka man ir sliktāk, bet zinu, ka varēja būt citādāk.
(manā miteklī valda pustumsa un klusums, kas atļauj nodoties kaut cik mierīgai padomāšanai)
Ir pagājis laiks kopš esmu jau atkal savā mīļajā zemītē. Centos sevi piespiest uzrakstīt kārtīgu ceļojuma izklāstu, bet nezinu kā man tas sanāks, jo tagad jau nedaudz esmu nomierinājusies un ir daudz un dažādas citas skriešanas, kas dotajā brīdī ir aktuālākas nekā klāstīt savus nostāstus un leģendas par braucienu, kas tā pat lielākajai daļai ir pilnīgi nenozīmīgs teksts.
Pagājušajā nedēļā es ar mūzikas skolas esošajiem/bijušajiem audzēkņiem biju devusies uz Polijas pilsētiņu – Gostinu, kur padzīvojām ģiemenēs un tā dikti pozitīvi un jauki. Šim braucienam bija ļoti daudz +, bet ir daži -, bet tie pat nav nozīmīgi, bet gan šiem – drīzāk ir tas, kas ir pārdomāts, izdomāts brauciena laikā.
Tad nu tas viss sākās tā mierīgi un klusi (jo man bija aizkritušas ausis) pirmdienas pievakarē, kad instrumentus salikuši un somas sametuši bagāžniekā, sasēdāmies autobusā un mājot ardievas vecākiem sākās jautrais turpceļš. Pļāpājām, ēdām, dzerām kafiju un tēju, lasījām žurnālus un skatījāmies filma, pienāca laiks, kad mājās saldi krāktu gultiņās un siekalotu spilvenus, bet miegs autobusā, kas kratās pa Polijas ceļiem nav tas, kas tuvs manai un izrādās arī citu sirdīm. Tad nu kaut kad pēc plkst. 3 manī iezagās meiga rūķēns un aizmigu.. Pagulēju un jau aiz loga slīdēja rītausma un bijām tik trīs minūšu braucienā no mūsu galapunkta.
Tad izkrāmējām instrumentus, pamēģinājām un nāca satraucošais brīdis – iepazīšanās ar cilvēkiem, pie kuriem dzīvosim, bet pirmais neveiklums ar – `Hello, My name is Marta` bija parvarēts un pēc 15 min ilgas sarunas saprasts, ka par manām un vispār latviešu angļu valodas zināšanām nav ko iespringt, jo mēs zinam vismaz 4tras vai pat 5cas reizes vairāk nekā viņi. Tad nu vēl uzkožam un pa mājām. Nogurums ir milzīgs, bet no picas ar draugiem nevar atteikties nekad. Tad nu jautrā pulciņā dodamies uz picēriju, kur satiekam vēl pāris poļus un viņiem līdzi mūsu latviešu draugi 🙂 Visi kopā notiesājam garšīgās picas, kuru pēdējie gabaliņi nemaz negrib tik viegli ieslīdēt puncī. Visi hugojamies un dodamies uz mājām, kur ilgi gaidītā karstā duša, tēja un mūzika – kā arī pats galvenais – daudz miega un vēl nedaudz.
Rīts klāt, ceļamies, veļamies, pieliekam puņčus ar gardām, sātīgām brokastīm un dodamies uz baziliku, kur jau būts pirms 5ciem gadiem. Tālāk seko došanās uz bērnunamu, kur mūsējie (ne visi) sniedz koncertiņu un notiesājam gardas pusdienas. Koncerts aizvadīts fotogrāfējot un smejoties par dažādām `skatuves strādnieku` un filmētāju neveiksmēm. Tad atkal visa aparatūra tiek nesta uz autobusu, ko palīdz ielikt mūsu superīgie šoferīši ar dikti labo humora izjūtu un vēl lielāku smaidu sejā pēc konfekšu iedalīšanas arī viņiem 🙂 . Ar pilnu pārliecību, ka tas ir boulings, braucam uz to, bet, kad tur atrodamies 5 minūtes saprotam, ka tas nemaz nav boulings, bet gan (iedomāts vārds kā darbības vārds vārdam ķegļi) un tad šļūcam uz baseinu, kur netiek peldēts, bet gan sēdēts džakuzi un čillots ar poļiem. Pēc tam dodamies pa mājām un pēc traki garšīgu maizīšu notiesāšanas un pretējā dzimuma aprunāšanas, dodamies ciemos pie vienas poļu meitenes, kura zina angļu valodu un pēkšņi ne no kurienes uzrodas vēl viens angļu valodas zinātājs – tad nu izmantojam situāciju un runājam par visu – uzzinam daudz ko jaunu un interesantu un tiek pavadīts čillīgs un jauks vakars ar latviešiem un poļiem. Pirms promiešanas dziedam Adele – Someone Like You.
Pēdējā diena ar poļiem. Par aizbraukšanu no viņiem jau šajā rītā ir bēdīgi, jo esam viņiem pieķērušies, bet tas mūs neattur no agras celšanās un došanās tropu plašumos un tad uz Poznaņas centru, kur jau esmu bijusi, tāpēc es ar savu burvīgo ceļa pavadoni ieklīstam kādā pub`ā un tur malkojam kafija un tēju, vērojot parējos, kuriem salst degungali – fonā laba mūzika un garastāvoklis paceļās virs parastā līmeņa. Pēc tam sātīgas pusdienas un atpakaļ uz Gostinu, jo vakarā lielais koncerts. Oi, tas tik bija jauki – pēc visu mākslinieku priekšnesumiem tie tiek izsaukti divreiz, aplausi, aplausi un pozitīvas emocijas visa koncerta garumā. Pēc tam svētku vakariņas ar nežēlīgajām astoņām kūkām, kas ir necilvēcīgi, jo es un S, kā jau kātrīgi iebraucēji gribam nogaršot visu. Pēc tam spēles un jaukās bildes. Pēdējais vakars gan pa mūsu `mājām` un somu kārtošana. Karolīna (meitene pie kuras dzīvojām) iet garām istabai, apstājas un skatās uz mani, teikdama: “I will miss you..” Awwwies. Un tā arī ir – mēs viens otram pietrūkstam, jo nu jau esam mājās kā piecas dienas, bet jau nevaram bez sazināšanās – vakara čati facebook.com un bilžu skatīšanās. Ah, kā man tā visa pietrūkst. Visnežēlīgāk ir tas, ka viņi būs Latvijā, bet kad viņi būs – es nebūšu, tas ir tik nežēlīgi. Man tā gribās atkal viņus visus satikt un ar viņiem ēst picas, peldēties, dziedāt un trakot.
Jā, man pietrūkst mani jaunie poļu draugi. Viņi vienmēr būs manā sirdī. (Tagad kaļam plānus, kā es viņus varētu satikt, jup)
Šī dziesma izsaka visu, nu ne vārdi, tas nav saistīti ar ceļojumu, bet gan tas, ka tā vienkārši ir. (sun)
Šovakar nezinu kādu spēku vadīta, es gribu šo rakstu noveltīt viņiem… Maniem draugiem.
Jā! Izrādās mazgājot seju var vis kaut ko interesesantu izdomāt, piemēram, “… bet viņi visi ir ļoti labi cilvēki un vēl labāk – mani vislabākie draugi…”
Gan jau paši sapratīs, kuri tie ir, jo šoreiz vārdos saukt un uzskaitīt pilnīgi un galīgi nav vēlēšanās.
Tāpēc..
Visi paceļ snuķus augšā un pasmaida, jo zin, ka es viņiem vienmēr būšu (kaut vai dažreiz spēju nokaitināt un tā tālāk, bet tomēr ir laba sajūta, ne?)
Marrrtaaa's Blog 