Par visu un neko. Par mani un viņu.

Tagad arī es uzberu trīs saujas smilšu.. Kam? – Jums jālasa tālāk. (Tas par tām smiltīm ir abstrakti – vienkārši beidzot varbūt vajag izmantot bēru tēmu, par ko iesmējām veidojot manu dz.d.)

Ir aizritējis laiks. Daudz vai maz, tas jāspriež katram atsevišķi. Ir piedzīvots tik daudz un dažreiz šķiet, ka it nemaz. Ir pienācis laiks, kad arī man no tā visa ir jāatvadās. Tas bijis skaisti, emociju pārbagāti, sirsnīgi, smieklīgi, dažreiz nedaudz skumji, vientuļi, pārāk skaļi un trakulīgi. Īstenībā – es atvados no daļiņas sevis, kas tā pat uz visu manu atlikošo mūžu būs pie manis. Fantastiskam un piedzīvojumu pilnam laikam ir jāsaka ardievu!

Burvīgi, vienkārši burvīgi. Es viņu esmu iepazinusi un izdzīvojusi. Dažreiz šķiet, ka par maz, bet dažreiz varbūt bijis pārāk ļoti. Es atvados no maniem nepilngadības gadiem un.. šīs vasaras. Sirdī tā dzīvos vēl to laiku līdz pūkainās zeķes un siltā jaka būs neizbēgamas parādības. Paldies visiem! Paldies par smiekliem un visu pārējo!

“Ielas saulainā puse”, ko piedzīvoju šajā nedēļas nogalē vēl ilgi  slidīs manu sirdi. Visu novēlējumi, ziedi (kas tagad manā istabā atgādina botānisko dārzu), dāvanas un viss kopā piedzīvotais ir tas, ko man neviens nespēs atņemt. Nedaudz asaras acīs par visu aizgājušo, par to, kas vēl būs, bet visvairāk par to, kādi cilvēki man ir apkārt – cik daudz patiesus un jaukus vārdus viņi var teikt, cik reizes mani samīļot un sabučot, cik reizes var mani sveikt. Jūs esat FANASTISKI, Jūs esat patiesi labākais, kas ar mani ir noticis.

140 rakstzīmes ir daudz par maz, lai pastāstītu sajūtas, ko piedzīvoju "Ielas saulainajā pusē". Draugi, Jūs tik tiešām esat fantastiski :*

— Marta Helēna Vanaga (@Marrrtaaa) September 7, 2013

Uz atvadām – gan no 17, 16, 15, 14, 13, 12, 11, 10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, un viena gadiņa, kā arī no šīs vasaras, kas ir mana lieliskākā vasara manā mūžā. Par to arī kāda dzejas rinda. (Tik tiešām šī vasara manī ir atstājusi neizdzēšamas pēdas, tādēļ arī tieši šādi vārdi.. Kā arī pirms brīvlaika sākuma es tik tiešām gribēju bēgt prom no visa.)

Mēs gribējām doties prom,
Aizbēgt no dzīves,
No bēdām, no mājām.

Mēs bēgām, bēgām
Un aizskrējām tālu.
Nedaudz par tālu,
Lai paliktu dzīvi.

Mēs nedaudz nomirām,
Bet tik nedaudz,
Lai paliktu dzīvi
Un sapņotu vēl.

Sapņot par zvaigznēm,
Jūru un mums.
Sapņot par dienām,
Kad varam būt brīvi.

Vai ziniet?
Mēs dažreiz tā
Mēdzam sapņot
Vēl aizvien.

Sapņos mēs tiekamies
Un baudam dzīvi.
Sapņos mēs atkal
Esam tik divi.

                         /Martas veltījums aizgājušajai vasarai un gadiem/

Tik tiešām. Tā ir – grūti pamest vasaru, kad stāvi uz tās sliekšņa. Aizgājušajos trīs mēnešos es izbaudīju citu pasauli, notikumus savādākā gaismā, emocijām pārpilnu laiku un tagad šķiet, ka tik daudz kā trūkst/ pietrūks. Tik tiešām – es atvēršu savu mapīti ar vasaras bildēm un kavēšos divvientulībā ar savu vasaru. Bet es atgriezīšos vēl pie šī visa notikušā, jo šī vasara man bija ļoti īpaša. Paldies draugiem un visiem, kas to tādu padarīja!

Šovakar noklausījos pirmo reizi pēc dzimšanas dienas šo dziesmu. Jā, manās acīs saradās asaras!

Tās saradās tā vienkārši – no laimes sajūtas!

/Es pati – Marta Helēna Vanaga/

it nemaz

Un es beidzot sevi piespiedu.. ne pa varītēm, bet vienkārši saņēmu spēkus, lai šeit kaut ko ierakstītu.

Pagājis laiks.. ļoti daudz. Šis gads pierādīja, ka man tik tiešām laika sadalījumā un mūzas esamībā ir izcirsti robiņi. Šie robiņi pamazām sāk atgriezties, bet šī vietne tā pat nesaņem tik daudz manas uzmanības, jo es cenšos veidot ko lielu.. ko? Tas lai pagaidām paliek noslēpums, bet varu pastāstīt, ka domājot, pierakstot idejas, dzejojot un visādi citādi daroties, ir atgriezusies mana mūza. No vienas puses šim “lielajam” vēl ir daudz laika, bet es sāku visu pamazām plānot, jo tie, kuri zina, ka esmu nedaudz pedantiska un perfekcioniste, zina, ka ja kaut kas noiet greizi, es vairs neesmu “priecīga”. Tāpēc mirkļos, kad mani piemeklē mūza – visu tās spēku novirzu uz konkrētām citām lietām nevis rakstu tapšanai. Kaut gan savā ziņā arī tas viss būs viens liels raksts – pagaidām visvērienīgākais manā mūžā.. Un vispār – ideju man ir daudz. Pati par tām brīnos, bet vēl lielāku pārsteigumu rada tas, ka pastāv diezgan liela iespējamība to visu piepildīt.

Kas ar mani vispār bija noticis? – Skola, dejošana, darbiņi, pasākumi un tomēr arī atpūta pielika savu pirkstu pie tā, lai šeit tik tiešām gandrīz vairs neiegreiztos. Žēl, bet tā dzīvē sanāk. Atzīšos, ka vienu brīdi bija doma šo visu “bodīti” klapēt ciet,  bet tomēr tā neizdarīju. Es nesolu, ka šeit bieži parādīsies mani ieraksti, bet negribās šo visu aizvērt uz visiem laikiem, jo šeit ir diezgan daudz manis. Varbūt arī šo man ir jāizmanto tajā “lielajā”. Bet lai nu kā tur būtu vai arī nebūtu. Man pagaidām ir dikti forša un darbīga vasara, kas ir tikai tikko sākusies. Vēl tik daudz pasākumi un iešanas priekšā. Es saku: “Būs fantastiski!”

/Mārdža/

svaigs kā gurķis

Mazliet dīvaini, asprātīgi un nekrietni! Nedaudz sīkumaini un intīmi.. biedējoši, bet pieņemami. Tādi nu viņi ir – notikumi.
(iepriekšējie vārdi tika radīti no nekā. Vienkārši iešāvās prātā)

Nu tātad, sveiki!

Nekas dižs un ne dižs nav noticis. Nu ja neņem pavasari sirdī, vēderā, prātā un arī nedaudz aiz loga. Saulīte spīd (sniegs vēl joprojām rotā zāli un neesmu dzirdējusi putnu treļļus), bet tas nemaina faktu, ka manī pašā, un noteikti arī manos līdzcilvēkos valda pavasaris.
Man tas protams patīk, bet to var izjust arī mācību procesā, jo vairs neko negribas mācīties. Ir vien dažas vēlmes – doties laukā, mīlēt un priecāties. Mājasdarbi noteikti nav favorīti šādā saulainā laikā, ko var taču izmantot daudz lietderīgāk.

Šoreiz es brīvdienas gaidu ļotļotiļoti, jo ir pavasaris un tik tiešām uz brīdi bez sirdsapziņas pārmetumiem var nedomāt par mājasdarbiem. Varēs palēkāt ārā pa kūstošā sniega peļķēm, pabaudīt saulītes siltumu, kas silda muguriņu un paskriet svaigajā pavasara gaisā.

Tā nu tās lietas ir. BET, cenšamies mācīties, un galīgi neaizmirst veco labo skolu, jo tā kaut kā tomēr noderēs.

/Mārdža/