Sveiki, melnākajā no visiem melnajiem datumiem! (Šis datums mani, man liekas, nemaz neiespaido, vēlējos tikai to tagad izcelt)
Šodien ir visnotaļ interesanta un smieklīga diena, neskatoties uz manu skaisto balsi, bet tikai to klausoties, es ar dažiem draugiem bijām devušies uz Turību – stopmotion noslēguma pasākumu, kurā gan neko neieguvām, bet nē, ieguvām gan – labi, interesanti pavadītu laiku un noteikti atmiņas, par Dāvja sārto draugu un mazo (garo) breikotāju, kā arī pasniedzēju, kas tiešām mani sabiedēja. Jauki pavadīta diena, kā arī mēs apmeklējām frozen joghurts – wouhou, galvenais, ka es paņēmu riekstu dzērienu nevis saldēto jogurtu, bet es tā pat pagaršoju 🙂 Un tā, tas ir mans līdzšinējās dienas apraksts. Vēl jau tā nav beigusies.
Vispār lieta ir tāda, ka es pa skaistajām Lieldienām biju saslimusi un vēl joprojām neesmu vesela, bet neko darīt. Es te neko daudz nerakstu nevis tāpēc, ka man nav iedvesmas, bet gan tāpēc, ka to īsti citu acīm nevar rādīt, protams, ne jau visu, bet pašlaik nav atbilstošais noskaņojums, lai to izklāstītu plašākai publikai. Varbūt kādreiz.
Man priekšā ir ļoti nogurdinošas brīvdienas, bet neko padarīt – man tāda dzīve. Cerams, ka manā prātā iešausies kāda ūber globālā problēma par kuru uzrakstīt un tad visi būs baigi happy.
Šo rakstu vēlējos uzrakstīt, lai pateiktu, ka Velns nav tik melns kā viņu mālē – piektdiena, kas iekrīt 13tajā datumā vai 13tais datums, kas iekrīt piektdienā ir sakritība, kurai novelt visas ķibeles, kas notiek tajā dienā. 😉 Smaidam un dzīvojam tālāk – mums priekšā vēl daudz 13tās piektdienas..
Lūk, kur kaut kas jestrāks, kas arī tavu dienu padarīs pa kripatiņu gaišāku. (smaidiņš)
Nu tā ir pienācis tas vasaras laiks, kad man ir jāsāk `gruzīties` vai kā lai to labāk pasaka? Jāsāk domāt un saprast. Šoreiz tas viss notiek citādu iemeslu dēļ – parasti pie savas domāšanas, es pati biju tā vaininiece, bet nu mani parāvuši iekšā šajā visā domāšanas afērā ir mani draugi. Tā nu es esmu nonākusi pie slēdziena, kad beidzot es dzīvoju savu kaut cik bezrūpīgo dzīvīti, ar savām pieticīgajām domām un problēmām, kad saprotu, ka citi gan tā nedara. Tad nu es sāku domāt un pamazām sāku atgriezties pagājušās vasaras stadijā – vienmēr skumja, domīga. Nu tik traki jau nav, bet vienkārši domiņas aizslīd uz citu pusi un prāts tiek nomākts ar līdzīgam domām, kā pagājušo gadu – tas ir tik ļoti skumīgi, kaut vai iekšēji un arī ārēji tā nav. Vismaz vaininieki tagad ir citi.
Tātad. Tagad mēs padomājam un domājam… Es tik tiešām esmu tāda diezgan priecīga un neaizdomājos par visādām ikdienas problēmām. Atceros, ka pagājušo gadu tās bija tādas diezgan lielas un uztvēru visu kā pasaules galu, bet tagad es dzīvoju tā viegli. Pa visam viegli un smaidu, jo tas ir tas, kam nav nepieciešams nekas daudz. Ir tik tiešām vieglāk. (Pa visam jau atklāt visus sīkumus nevar, bet kaut ko jau jā)
Šajā vasarā es ar vien vairāk pārliecinos par to, ka tās nu ir tikai tālas un jaukas atmiņas. Bet tas tik tiešām vairs nav tas. Ja kaut kas līdzīgs notiktu atkal, es domāju, ka es to visu uztvertu daudz vieglāk un ar smaidu. Šī vasara vien šī viegluma un pozitīvsima dēļ ir labāka par pagājušo. Es ne pie kā tā ļoti nepiedomāju, tā kā arī šīs 24 h šis vārds – JĀ! Man liekas, ka tas ir tāds – vai taču nav vienalga. Galvenais, lai būtu atmiņas.. un, kad atceros to visu, lai varu pasmaidīt un atkal teikt – JĀ!
Ja te ir kāds, kas šim blogam seko no tā pirmsākumiem, tad noteikti var pamanīt, ka šajā vasarā atšķirībā no pagājušās nav nežēlīgi skumji video ar dīvainiem tekstiem un bēdīgiem smaidiņiem. Tagad es labāk vienkārši neko nerakstu. Ja jau sakrājas, tad tikai tad.. un labākajos brīžos, man liekas, ka nav laika pierakstīt to visu jauko.
Nu lūk. Tas bija tāds kā plusiņš. Tagad mīnusiņu? Nu lūk. Es te dzīvoju tā teikt savu kaut cik ne cik bezrūpīgo dzīvi, bet tikmēr mani draugi kaut kur `nopublicē`, ka viņi gluži ārēji un arī iekšēji nav kā tādi saulstariņi. Es sāku aizdomāties par visu šo padarīšanu un, kad es kā draugs draugam pajautāju, kas ir noticis.. diemžēl, viņi neko neatbild. Man ir dikti žēl, ka es nevaru palīdzēt. Protams, nevajag jau visur bāzt savu snuķi, bet nu, mīļie, lūdzu, pasakiet, kas notiek! Šajā visā ikdienas steigā mēs nepamanam visādas lietas, tad nu kamēr ir brīvlaiks, es cenšos tās ievērot, bet žēl, ka pretī saņemu neko vai neteikšu. Tagad es zinu, ka viņus kas nomāc, bet, kā, lai es viņiem palīdzu?
Es nezinu, vai kāds man uz šo jautājumu spēj dot atbildi, bet man ir žēl, ka es neko nezinu un nevaru saprast.. Skumīga sejiņa
Apmēram rezumē par šo visu. Es beidzot esmu tāda pozitīvāka un `vieglāka`, bet pārējiem, esiet atklātaki, vai kā, lai to pasaka.
Unnn. LIETAS JĀSAUC ĪSTAJOS VĀRDOS!
Šoreiz tieši šī dziesma, jo iekš šīs dziesmas ir šie īsti patiesie vārdi – LIETAS JĀSAUC ĪSTAJOS VĀRDOS!
Es tagad tik tiešām atrodos ļoti pozitīvā garastāvoklī. Man ir liels prieks par.. man pat liekas, ka par visu. Es atļaušos atzīties – pirms kāda laiciņa, kad tikko biju atpakaļ no Ungārijas, man likās, ka mana vasara ir iestrēgusi un nevar izkūstēties no vietas, bet nē, tas bija maldīgi. Bet tiešām bija brīdis, kad domāju, ka pagājušā gada vasara pērspēs šo, bet tā nebūt nav.
Es zinu, kas ir arī iemesls šim visam. Es jau esmu teikusi, ka man pilnai laimei vajag tik maz. 🙂
Parasti savā blogā es cenšos ļoti atklāti nesaukt draugus vārdos, tie parasti ir mistiksie, kas nomaskēti zem `mēs`, `viņi` un līdzīgi. Bet šoreiz es atļaušos publiski pateikties? Es nezinu, vai pateikties. Nu laikam jau jā… pateikties par to, ka uzlaboja manu vasaru, vārda svētkus un vispār omu uz dažām dienām noteikti. Paldies, Vivitai, Arnoldam, Raimondam, Viljamam, Gvido, Līvai, Zanei (kura gan nebija klāt, bet es visu zinu un saprotu). Nu tas bija tāds liels paldies un arī mežonīgi (Z tagad vajadzētu iesmieties) lielu paldies visiem pārējiem sveicejiem, jo šoreiz tik tiešām, kā es biju iedomājusies un vēlējos – tā arī notika, par, ko man ir liels prieks.
Kas vēl? Aij, nu vienkārši jaukiņi. Es gan pašreiz esmu normāli saskrāpēta, jo pēc vārda dienas nosvinēšanas man nācas doties uzbrukumā upenājiem un pret mani tie krūmi bija īpasi nežēlīgi, kā arī lietus atpakaļceļā.
Varbūt, pat tagad es varētu uzrakstīt tik tiešam lielu, apjomīgu un saturīgu rakstu ne tikai par to, kā man iet un ko es daru, bet tiešām vispārīgi. Man ir jau nojauta kā un ko.. tātad, ceram un turam īkšķus, ka man tas izdosies.
Kāda cita gan varētu būt dziesma pie šāda ieraksta? Bet nu viss taču ir tieši tā kā tu vēlies
Beidzot virsraksts tik tiešām atbilst tam, ko es rakstu. Ir tāds stāvoklis, kurā atrodoties ir ļoti labi un vienkārši gribi kaut ko darīt. Nav svarīgi ko un kā, vai vispār gribi. Galvenais, lai pašam ir labi. Vari pasapņot, pazīmēt, palasīt, padzejot, padejot vai klausīties mūziku, galvenais ir sajūtas, kurās atrodies. Man patīk šis – “Man ir sapnis, ka man reiz būs sapnis” . Ou, to var uztvert dažādi, bet tie ir diezgan skaisti vārdi. Vispār kāds teksts, kurā ir ietverti `sapņi` manām ausīm parsvarā ir tīkams.
Man pašreiz vienkārši gribās.. es pat nezinu, ko man gribās, jo man ir vienkārši labi. Es neesmu pārbāzta ar pozitīvo un neesmu ieeļļota, lai slīdētu uz puņča pa māju, kā arī es neesmu apbērta ar kabatlakatiņiem un mans galds nepludo ar asarām, bet man tik tiešām ir visnotaļ jauki. ^^
Tāpēc Jums vienkārši arī dikti jauka dziesma, kas pēdējā laikā ir diezgan… khem, tuva?
Novēlu vienkārši siltu, saulainu un jauku dieniņu, mīlīši! 😉
Ziniet, tik reti sanāk būt vienam
tā mēs tās dienas skrienam un skrienam
drīz taujāšu spogulim: kas tā par seju?
tāpēc es ceļos
un eju.. /Māsa nakts, Brainstorm/
Patiesība (vismaz nedaudz patiesība) ir atrodama ik katrā dziesmā, pateiktajā vārdā un acu skatienā, kas vērsts uz tevi.
Īsti nezinu par, ko šeit vēlos rakstīt. Vai pažēloties par to, ka sniegotais (tik ļoti sniegotais brīvlaiks, ja Tu vēlies iziet ārā pastaigāties ir jāņem pašam sava personīgā sniega lāpstiņa un pie pārvietošanās laika jāpieliek 1h) brīvlaiks beigsies un būs jāatgriežas šajā tā sauktajā virszemes Ellē. Parasti es to vietu tā nesauktu, bet vienkārši saprotiet – ir 9tā klase, ja pagājušajā pusgadā skolotāji vēl varbūt ne tik traki mums uzbāzās, tad šis II pusgads būs vnk ou fc**! es tik spēju iedomāties to kā man pat murgos rādīsies skolotāja ar savām `exāmena` lapām un sarkano pildspalvu rokā. Ou, ou, ou! O.o Bet nav jau izvēles.
Bet vispār. Man liekas, ka es te esmu mazliet aizrunājusies uz nepareizo pusi un varbūt tas nebija tieši tas, ko šeit vēlējos rakstīt.. Ā, vēlējos kaut ko par rutīnu, jo tak dziesmas vārdu fragmentu te neliku aiz pašas prieka. Nu man jau gan patīk tā dziesma, bet.. Nu pašsaprotami ir tas, ka atgriežoties pie sūri grūtās latviešu skolēnu dzīves ik katrs no mazajiem zināt`kārajiem` cilvēkiem ieslīgst kaut cik noteiktā, vienveidīgā rutīnā. Jā, arī es. (Pēkšņi radās sajūta, ka runāju pati ar sevi). Ja Tu pat to īsti nevēlies tas sanāk, jo tev ir jādodas uz skolu un tur neko nevar padarīt. Ik katrs no mums šo rutīnu spēj padarīt ne tik rutīnisku (rutīnisku? – ok. Tas varētu būt sinonīms vārdam ne tik vienmuļi.) Es to visu skolas padarīšanu padaru interesantāku ar sev patīkamām nodarbēm, kur var izlādēt savas emocijas, bet visbiežāk spēku, jo atnākot mājās no treniņiem vienkārši gribas atkrist gultā un neko vairs nedarīt.
Protams, ka arī atrodoties skolā Tu, gandrīz, nekad neesi viens. Tu visu laiku esi starp cilvēkiem, kuri tev vairāk vai mazāk `patīk`. Un tik tiešām tik reti sanāk būt vienam.. Atrašanās sabiedrībā ir ļoti labs proces, bet kas par daudz tas par skādi.
Un par to `Ziniet, tik reti sanāk būt vienam
tā mēs tās dienas skrienam un skrienam`
Jā. Ir divas galejības vai nu Tu brīvlaikā mirsti nost no garlaicības vai arī nav laika pašam sev. Man šajā brīvlaikā nav bijusi tāda 100% slinkošanas diena, kad tik tiešām neko neesmu izdarījusi. Neizlīšana no mājām jau bija sasniegums. Pateicoties dažādiem faktoriem, šajā brīvlaikā es vairāk esmu bijusi nomodā nekā parasti. Es jau par sabiedrību apkārt, ar kuru pavadīju savu brīvlaiku un vēl pavadīšu rītdienu – nesūdzos. Cilvēkus, kurus satiku brīvlaika, gribēju satikt, samīļot, sasveicināties un nedaudz parunāt – to es arī paspēju izdarīt. Šajā brīvlaikā esmu ljoti maz bijusi viena un tas mani ir nogurdinājis (hahā.Tikko atklāju to, ja vārdus `tas mani` savieno kopā un pamaina burtus sanāk `tesmenis`. gigigi. Goves, goves, ak, šīs goves.) Iekavas bija vienkārši graujoša atklājuma pārpildītas.
Šajā reizē, kad apzinos, ka rīt ir pēdējā brīvlaika diena, paliek skumji, jo neesmu šajā brīvlaikā tā brutāli, 100% noslinkojusi visu dienu. Rīt liekas, ka būs aktīva diena – slaistīšanās pie tv nespīd tā pat kā nespīd mašīnas priekšejās, tālās ugunis, kas nozīmē, ka vajag salabot. Sākoties skolai nebūs vairs tas mirklis, kad esi viens. Nu labi. Es pārspīlēju, būt jau būs, bet tas nebūs tāds, kad ne par ko nedomāsi.. Man patīk brīvlaikā, tumšā vakarā pasēdēt pie loga, paskatīties kā krīt sniegs, dzert tēju un domāt par lietām, par kurām skolas laikā nav īpaši laika aizdomāties.
Bāc, nu! Sāksies skola, rutīniņa un esmu apbēdināta par to, ka vairs nebūs šī laika, ko izmantot vienkāršai neskoliskai domāšana, jo skolotāji atkal uzkraus 100000000 md.
Lai kā tur nebūtu.
Es īsti vispār nesapratu šī ieraksta jēgu, jo uz beigām sāku galīgi murgot, bet nu ceru, ka piedosiet *_*
Marrrtaaa's Blog 