Par visu un neko. Par mani un viņu.

Tagad arī es uzberu trīs saujas smilšu.. Kam? – Jums jālasa tālāk. (Tas par tām smiltīm ir abstrakti – vienkārši beidzot varbūt vajag izmantot bēru tēmu, par ko iesmējām veidojot manu dz.d.)

Ir aizritējis laiks. Daudz vai maz, tas jāspriež katram atsevišķi. Ir piedzīvots tik daudz un dažreiz šķiet, ka it nemaz. Ir pienācis laiks, kad arī man no tā visa ir jāatvadās. Tas bijis skaisti, emociju pārbagāti, sirsnīgi, smieklīgi, dažreiz nedaudz skumji, vientuļi, pārāk skaļi un trakulīgi. Īstenībā – es atvados no daļiņas sevis, kas tā pat uz visu manu atlikošo mūžu būs pie manis. Fantastiskam un piedzīvojumu pilnam laikam ir jāsaka ardievu!

Burvīgi, vienkārši burvīgi. Es viņu esmu iepazinusi un izdzīvojusi. Dažreiz šķiet, ka par maz, bet dažreiz varbūt bijis pārāk ļoti. Es atvados no maniem nepilngadības gadiem un.. šīs vasaras. Sirdī tā dzīvos vēl to laiku līdz pūkainās zeķes un siltā jaka būs neizbēgamas parādības. Paldies visiem! Paldies par smiekliem un visu pārējo!

“Ielas saulainā puse”, ko piedzīvoju šajā nedēļas nogalē vēl ilgi  slidīs manu sirdi. Visu novēlējumi, ziedi (kas tagad manā istabā atgādina botānisko dārzu), dāvanas un viss kopā piedzīvotais ir tas, ko man neviens nespēs atņemt. Nedaudz asaras acīs par visu aizgājušo, par to, kas vēl būs, bet visvairāk par to, kādi cilvēki man ir apkārt – cik daudz patiesus un jaukus vārdus viņi var teikt, cik reizes mani samīļot un sabučot, cik reizes var mani sveikt. Jūs esat FANASTISKI, Jūs esat patiesi labākais, kas ar mani ir noticis.

140 rakstzīmes ir daudz par maz, lai pastāstītu sajūtas, ko piedzīvoju "Ielas saulainajā pusē". Draugi, Jūs tik tiešām esat fantastiski :*

— Marta Helēna Vanaga (@Marrrtaaa) September 7, 2013

Uz atvadām – gan no 17, 16, 15, 14, 13, 12, 11, 10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, un viena gadiņa, kā arī no šīs vasaras, kas ir mana lieliskākā vasara manā mūžā. Par to arī kāda dzejas rinda. (Tik tiešām šī vasara manī ir atstājusi neizdzēšamas pēdas, tādēļ arī tieši šādi vārdi.. Kā arī pirms brīvlaika sākuma es tik tiešām gribēju bēgt prom no visa.)

Mēs gribējām doties prom,
Aizbēgt no dzīves,
No bēdām, no mājām.

Mēs bēgām, bēgām
Un aizskrējām tālu.
Nedaudz par tālu,
Lai paliktu dzīvi.

Mēs nedaudz nomirām,
Bet tik nedaudz,
Lai paliktu dzīvi
Un sapņotu vēl.

Sapņot par zvaigznēm,
Jūru un mums.
Sapņot par dienām,
Kad varam būt brīvi.

Vai ziniet?
Mēs dažreiz tā
Mēdzam sapņot
Vēl aizvien.

Sapņos mēs tiekamies
Un baudam dzīvi.
Sapņos mēs atkal
Esam tik divi.

                         /Martas veltījums aizgājušajai vasarai un gadiem/

Tik tiešām. Tā ir – grūti pamest vasaru, kad stāvi uz tās sliekšņa. Aizgājušajos trīs mēnešos es izbaudīju citu pasauli, notikumus savādākā gaismā, emocijām pārpilnu laiku un tagad šķiet, ka tik daudz kā trūkst/ pietrūks. Tik tiešām – es atvēršu savu mapīti ar vasaras bildēm un kavēšos divvientulībā ar savu vasaru. Bet es atgriezīšos vēl pie šī visa notikušā, jo šī vasara man bija ļoti īpaša. Paldies draugiem un visiem, kas to tādu padarīja!

Šovakar noklausījos pirmo reizi pēc dzimšanas dienas šo dziesmu. Jā, manās acīs saradās asaras!

Tās saradās tā vienkārši – no laimes sajūtas!

/Es pati – Marta Helēna Vanaga/

skatapunkts.

Dzīve ir sarežģīta. Tik tiešām ļoti sarežģīta. Dažreiz tā šķiet ļoti izprotama, vienkārša, bet tad pēkšņi ir kāds pagrieziena punkts, kas maina cilvēka domas, darbus un varbūt pat uzskatus. Uz notiekošo var skatīties dažādi.. kā es to daru ir zināms tikai man.

Ir kāds iemesls un varbūt par vairāki, kādēļ es šo rakstu. Pienāk brīdis, kad emocijas un piedzīvojumi ir sakāpinājuši visu – dzīves uztveri, plānus, ieceres. Divas sasodīti fantastiskas nedēļas ar Deju svētkiem, draudzeni no Anglijas, daudzām īpašām satikšanās reizēm un visam pa vidu vēl festivāls. Jā, šī vasara pierāda to, ka tā ir labāka par iepriekšējo. Varbūt ir vēlme nedaudz par to arī paraudāt, jo šis laiks un ne tikai divas nedēļas ir bijušas fantastiskas.. Varbūt pat tik superīgas, ka nedaudz sāp. Nedaudz par to, ka tieši tā vairs nebūs un tādēļ, ka kaut kas ļoti skaists, prieka pārpilnu emociju ir beidzies. Bet jāskatās uz visu no gaišās puses. Tas ir laiks, kuru pavadīju kopā ar tik tiešām brīnišķīgiem cilvēkiem, ieguvu neatkārtojamas emocijas un iespaidus. Tagad nedaudz jāatgriežas uz zemes, lai pēc laika atkal spētu lidot.

Tā dzīvē ir iekārtots. Lai vai kā arī lietas notiek vai arī nenotiek – tas viss ir fantastiski: iespaidi, emocijas un atmiņas. Tas viss ir bijis kas ļoti īpašs un neatkārtojams. Ik vienam dzīvē novēlu dažreiz padzīvot sapņos, nedomāt par realitāti un nokļūt citā dimensijā. Bet arī novēlu pēc laika atgriezties realitātē uz planētas Zeme. Tas viss ir skaisti. Galvenais, ka vienmēr zini, ka turpinājums ir tas, kas mani un visu satur kopā.

/šoreiz – Saule/

viss nāk un aiziet tālumā

 

Sveikiņi!

Jautāsiet, kur biju pazudusi? Nekur. Es visu laiku esmu te pat. Baudu vasaru. Atpūšos, sauļojos, skrienu, daru, izbaudu visu, ko sniedz šis gadalaiks. Ir pagājis pietiekams laika sprīdis kopš pēdējā raksta, tāpēc vēlos nedaudz pastāstīt, ko esmu izdarījusi.

Ir pavadīta superīga nedeļa ar labākajiem draugiem. Pirms tam ir pabūts positvusā, kur tik tiešām ir pozitīvi. Protams, daļa no visa, kas tur notiek ir atkarīgs no paša cilvēka noskaņojuma un uztveres. Labi, ka esmu pozitīva, tāpēc atmiņas ir ļoti jaukas. Kas vēl? Oi, ir bijuši dažādi piedzīvojumi un atgadījumi. Ir pat pazudis mans labrītiņš #nr, jo es par to sāku aizmirst, kā arī par visu pārējo. Mana dzīve ir kļuvusi absolūti interesantāka. Kaut gan ir brīži, kad gribās pierakstīt piedzīvojumus un nedaudz aprakstīt emocijas, bet nav iedvesmas. Tad to padarīšanu nomāc mūzas neesamība, kā arī tagad to nomāc lielais nogurums no gandrīz divu nedēļu bezmiega. Bet bezmiegs šajā brīdī ir domāts pozitīvi, jo notiek dažādas aktivitātes, kurām pateicoties ir agri jāceļās, jā, biju brīvprātīgā, kas ir ļoti noderīgi, jauki un superīgi, jo man bija labākā kompānija, kādu var vēlēties.

Kas jauns?

-Nekas īpašs. Tas pats, tikai citos rāmīšos, citās kastītēs un citos laikapstākļos. Tas nozīmē, ka viss rit savu ierasto gaitu ar neparastiem pavērsieniem, kas noved pie brīnišķīga iznākuma.

Jā, viss nāk un aiziet tālumā..

Kāpēc tieši tā.. Ir citas domas, citi uzskati. Protams, tā nekas nav mainījies, bet atkal saprotu, ka viss nāk un aiziet tālumā. Cerams, ka kādreiz arī sāksies no gala.

 

 

P.S. Un pēkšņi man uzmācās tāda nepārvarama iegriba uz ko radošu. Cik jauki! Bet tas jāatliek uz citu dienu. Jā, man ir vajadzīgs rudzu lauks nākamās nedēļas laikā. Es to noteikti atradīšu!

/Mārdža/

 

 

 

 

365 dienas

Laba diena, šajā burvīgajā, burvīgajā dienā!

Esmu pamanījusi, ka man nav laika un arī vēlēšanās šeit kaut ko rakstīt, bet kaut gan es tikko samelojos, jo vēlēšanās man ir un kādas vēl pie tam. Tik tiešām es vēlos dzirdēt sava datora taustiņus skrapšķam, kamēr es veidoju skaistu rakstu par ikdienišķajām sadzīves problēmām. Tā kā man neatliek laika šeit klāstīt ikdienas piedzīvojumus un es arī apzinos, ka nevienu tā pat tie neinteresē, tad nu šeit iegriežos retāk, diemžēl. Es jau saprotu, ka šeit rakstītais ir tikai man vajadzīgs.

Jūs taujāsiet, kāpēc tāds nosaukums? – Tas ir pa visam elementāri. Redzieties, pavasaris ir tieši tāds un tikai tāds gadalaiks, kurā vienmēr visi gadi satiekas. Kā tas ir? – Uzmetas lielā nostaļģija un sēdi, domā par to kā ir bijis, tāpēc arī šoreiz tieši par to – 365 dienas ar nelielu draugu piesitienu, nostaļģiju, cerību uz atkalredzēšanos tā pat kā pagājušā gada pavasarī.

Katram no mums ir savs gadalaiks. Man tādi ir visi – ar katru saistas, kas cits, bet tagad ir pavasaris, tāpēc arī par to. Es apstājos un padomāju ikdienas steigā par to, kā ir bijis. Uhtī, kā tik nav bijis. Es pašreiz domāju par to, cik to 365 dienu laikā daudz var notikt. No pavasara mīlestības līdz klusēšanai, no labākās druadzības līdz bezpersoniskai gulēšanai gultā, no jauniegūtiem draugiem nu jau atmiņām. Šis iepriekšējais teikums bija, jā, tieši tā, nedaudz paskarbs, tiešs, bet arī melīgs. Melīgs tā iemeslta dēļ, ka draudzība, jā, tik tiešām, tā ir palikusi atmiņās, jo vairs nav tāda, bet tas nav vistiešākajā nozīmē, domāts atmiņās, jo viss, kaut vai nedaudz, bet tuvojas saules gaišajam staram. Tur jau ir tā lieta ar draudzību – tas, kas ir bijis, ir bijis, bet kas vēl var būt?

Un tās pārrautās saiknes,
tās zaudētās dienas,
kad varējām smiet
nu jau ir piemirstas lietas.

Uhtī, kā gribētos tā pat kā pagājušajā ar saulainām atmiņām pilnajā pavasarī, skriet un lēkt līdz spēka iztrūkumam, staigāt līdz tulznām uz pēdām un runāt līdz mēles nodeldēšanai.
Biju izgājusi ārā aizvakar, tā gribējās runāt par tām pašām lietām, atgadījumiem, bet atskārtu, ka esmu citur – nu jau citā dimensijā, citā pagalmā. Bet ziniet, es gribu paturēt visu, kas ar mani ir bijis, bet tik un tā, kaut vai zaudēt nedaudz tās 100 dienas, lai atgūtu to, kas bija pirms gada. Es pieķeros laika sprīdim, pulksteņa ritējumam, vēlos atgriezt pulksteņa rādītājus, pieķērties tiem klāt un nekad nelaist vaļā. Mēs tikai ar laiku saprotam, kas mums ir patiešām nozīmīgs, nu, ja, es esmu sapratusi, tie esat Jūs, mani pulksteņa rādītāji, kaut vai citreiz asi un dzēlīgi, tieši un trāpīgi, bet Jūs esat vienīgie tādi, kas rāda manas dzīves pareizo laiku.

Viss ir mainījies. Visi ir mainījušies, gan laiks ir pielicis soli, gan cilvēku raksturi mainījušies, bet apjukums iestājas tajā brīdī, kad saproti, ka laikam ir vērtība, jo to nevar izmainīt, jo es redzu laiku. To var redzēt, sajust un nu jau vairs nedzirdēt.

365 dienas. Ko tās nozīmē Jums? Padomājiet, kas bijis pirms gada un kā ir tagad. Es nesaku, ka man ir sliktāk, bet zinu, ka varēja būt citādāk.

/Mārdža iekāpusi nostaļģiskajā/

klusēšana nenozīmē piekrišanu

Visādi, citādi un vienkārši – es nemēģināšu paskaidrot, kāpēc..

`Klusēšana nozīmē piekrišanu` – Bet vai tiešām? Šoreiz ir pa visam citādāk, klusēju, jo pārāk daudz nepiekrītu visam, kas notiek, tāpēc šo vietiņu atstāju novārtā. Es negribu tā, kā visi citi, par tām pašām problēmām, kaut vai problēmas aktuālas, bet inets jau tā ar to visu ir pārbāzts līdz malām, kāpēc man jāatstāsta vēlreiz tas pats, kas visiem sen jau labi zināms..?

Kā jau redziet arī mans labrītiņš#nr ir izbeidzies. Tā tas arī bija domāts. Gan jau pavasarī, kad vasara jau būs mana deguna galu saodusi – noteikti atgriezīsies.

Bet pagaidām es esmu iesprūdusi starp daudz un nemaz. Ir sajūta, ka noskriets liels maratons – Gaismas ceļa pēdējais koncerts izskanējis, mājasdarbu kalni noplakuši, bet kur esmu es pati? Es esmu kaut kur ko sauc starp debesīm un zemi, saprātu un neprātu, ikdienišķo un ikdienišķo.. vietā, kurai nav nosaukuma un ziniet, labāk ir atrasties šeit nekā citur. Kāpēc tā? – Jo esmu atradusies citur, esmu lēkusi no vienas uz otru galejību, bet šoreiz esmu nostādīta tieši šajā punktā uz visas koordinātu plātnes. Visinteresnatāk ir tas, ka es pat nevēlējos šeit atrasties, esmu šeit sakritību dēļ – esmu starp to, par ko sapņoju un kas ir īstenība. Tas nav kā spanī, bet tomēr ir neliela mākoņa zelta maliņa.. bet tā ir īstenība – viss ir diezgan neskaidrs un to visu vēl nesaprotamāku spēj padarīt cilvēki, kuri man ir apkārt..
Uzdotie jautājumi un izteiktie secinājumi. Ko es pati no tā varu izsecināt? To, ka pirmo reizi visu no tā, kas notiek – pati neesmu ievērojusi, jo nu tas liekas pilnīgi dabīgi un vienkārši tā ir.

Vai sapratāt par ko es runāju? Ja jā, tad es Jūs apskaužu, ka saprotat to labāk par mani, jo nu man ir sajūta, ka es neko nesaprotu. Varbūt tā arī vajag, bet lai to izlemj.. lai to izlemj šoreiz kāds cits – rītdiena.

/Mārdža atgriezusies/

Zaļais blociņš

Ziniet, tik reti sanāk būt vienam
tā mēs tās dienas skrienam un skrienam
drīz taujāšu spogulim: kas tā par seju?
tāpēc es ceļos
un eju.. /Māsa nakts, Brainstorm/

Patiesība (vismaz nedaudz patiesība) ir atrodama ik katrā dziesmā, pateiktajā vārdā un acu skatienā, kas vērsts uz tevi.
Īsti nezinu par, ko šeit vēlos rakstīt. Vai pažēloties par to, ka sniegotais (tik ļoti sniegotais brīvlaiks, ja Tu vēlies iziet ārā pastaigāties ir jāņem pašam sava personīgā sniega lāpstiņa un pie pārvietošanās laika jāpieliek 1h) brīvlaiks beigsies un būs jāatgriežas šajā tā sauktajā virszemes Ellē. Parasti es to vietu tā nesauktu, bet vienkārši saprotiet – ir 9tā klase, ja pagājušajā pusgadā skolotāji vēl varbūt ne tik traki mums uzbāzās, tad šis II pusgads būs vnk ou fc**! es tik spēju iedomāties to kā man pat murgos rādīsies skolotāja ar savām `exāmena` lapām un sarkano pildspalvu rokā. Ou, ou, ou! O.o Bet nav jau izvēles.
Bet vispār. Man liekas, ka es te esmu mazliet aizrunājusies uz nepareizo pusi un varbūt tas nebija tieši tas, ko šeit vēlējos rakstīt.. Ā, vēlējos kaut ko par rutīnu, jo tak dziesmas vārdu fragmentu te neliku aiz pašas prieka. Nu man jau gan patīk tā dziesma, bet.. Nu pašsaprotami ir tas, ka atgriežoties pie sūri grūtās latviešu skolēnu dzīves ik katrs no mazajiem zināt`kārajiem` cilvēkiem ieslīgst kaut cik noteiktā, vienveidīgā rutīnā. Jā, arī es. (Pēkšņi radās sajūta, ka runāju pati ar sevi). Ja Tu pat to īsti nevēlies tas sanāk, jo tev ir jādodas uz skolu un tur neko nevar padarīt. Ik katrs no mums šo rutīnu spēj padarīt ne tik rutīnisku (rutīnisku? – ok. Tas varētu būt sinonīms vārdam ne tik vienmuļi.) Es to visu skolas padarīšanu padaru interesantāku ar sev patīkamām nodarbēm, kur var izlādēt savas emocijas, bet visbiežāk spēku, jo atnākot mājās no treniņiem vienkārši gribas atkrist gultā un neko vairs nedarīt.
Protams, ka arī atrodoties skolā Tu, gandrīz, nekad neesi viens. Tu visu laiku esi starp cilvēkiem, kuri tev vairāk vai mazāk `patīk`. Un tik tiešām tik reti sanāk būt vienam.. Atrašanās sabiedrībā ir ļoti labs proces, bet kas par daudz tas par skādi.

Un par to `Ziniet, tik reti sanāk būt vienam
tā mēs tās dienas skrienam un skrienam`
Jā. Ir divas galejības vai nu Tu brīvlaikā mirsti nost no garlaicības vai arī nav laika pašam sev. Man šajā brīvlaikā nav bijusi tāda 100% slinkošanas diena, kad tik tiešām neko neesmu izdarījusi. Neizlīšana no mājām jau bija sasniegums. Pateicoties dažādiem faktoriem, šajā brīvlaikā es vairāk esmu bijusi nomodā nekā parasti. Es jau par sabiedrību apkārt, ar kuru pavadīju savu brīvlaiku un vēl pavadīšu rītdienu – nesūdzos. Cilvēkus, kurus satiku brīvlaika, gribēju satikt, samīļot, sasveicināties un nedaudz parunāt – to es arī paspēju izdarīt. Šajā brīvlaikā esmu ljoti maz bijusi viena un tas mani ir nogurdinājis (hahā.Tikko atklāju to, ja vārdus `tas mani` savieno kopā un pamaina burtus sanāk `tesmenis`. gigigi. Goves, goves, ak, šīs goves.) Iekavas bija vienkārši graujoša atklājuma pārpildītas.
Šajā reizē, kad apzinos, ka rīt ir pēdējā brīvlaika diena, paliek skumji, jo neesmu šajā brīvlaikā tā brutāli, 100% noslinkojusi visu dienu. Rīt liekas, ka būs aktīva diena – slaistīšanās pie tv nespīd tā pat kā nespīd mašīnas priekšejās, tālās ugunis, kas nozīmē, ka vajag salabot. Sākoties skolai nebūs vairs tas mirklis, kad esi viens. Nu labi. Es pārspīlēju, būt jau būs, bet tas nebūs tāds, kad ne par ko nedomāsi.. Man patīk brīvlaikā, tumšā vakarā pasēdēt pie loga, paskatīties kā krīt sniegs, dzert tēju un domāt par lietām, par kurām skolas laikā nav īpaši laika aizdomāties.
Bāc, nu! Sāksies skola, rutīniņa un esmu apbēdināta par to, ka vairs nebūs šī laika, ko izmantot vienkāršai neskoliskai domāšana, jo skolotāji atkal uzkraus 100000000 md.

Lai kā tur nebūtu.

Es īsti vispār nesapratu šī ieraksta jēgu, jo uz beigām sāku galīgi murgot, bet nu ceru, ka piedosiet *_*

Arivederči,
/Mārdža/