Pagājusi silta pirmsrudens nedēļa ar dažādām emocijām. Tagad pienācis tik ļoti negaidītais svētdienas vakars un gribās kaut ko aizmirst, bet ko citu – atcerēties. Es nevainoju skaitli 13, jo no sākuma tas šķita pavisam nevainīgs, bet, kad nāca vakars – lietas mainījās, bet tik un tā es šo nabaga datumu nevainoju pie tā, kas notika 13. datumā. Vispār diena bija ļoti saulaina, silta, jauka un smieklu pilna, par ko varu pateikties maniem lieliskajiem klasesbiedriem un audzinātājam. Negribās runāt par slikto, gribās smaidīt, bet dažreiz tā nemaz nevar – vajag būt nedaudz piezemētam, klusam un nerunīgam. Protams, nepārspīlējot.
Vispār – ko es vēlējos pavēstīt.. To, ka man gribās runāt un stāstīt ļoti daudz ko, bet šoreiz atliek vienīgi teikt: “Nezinu..” un nedaudz atkal paklusēt. Tādēļ vienkārši labāk noklausīties dziesmu.
„ „Laika ziņās solīts šonakt nepastāvīgs laiks, sildi mani, man ir auksti, man bez tevis salst.” Tuvojoties tumšajam rudens laikam, kāds šos vārdus teiks savam mīļotajam, kāds pudelei, bet kāds ar tiem domās savu dzimto Latviju.”
/N. Goldmanis/
Sveiks, latvieti!
Visiem labi zināms, ka novembris, kas ir rudens vēsais laiks, kad ziemas mēteļus nevalkā katrs piektais, ir mēnesis, kad pie ziemas/rudens mēteļiem parādās sarkanbaltie karodziņi un sirdī iezogas lepnums par mūsu Latviju. Jā, šodien viens no Latvijas svarīgākajiem datumiem – 11. novembris un pēc nedēļas 18. novembris, kad ne salūts ir svarīgākais, bet gan sajūtas, ko izjūt ik katrs latvietis. Tie, kuri devušies prom ilgojas pēc Latvijas pļavām, svaigā gaisa un putnu treļļiem no rītiem, bet tie, kuri te pat Latvijā ar lepnumu pie sirds liek karodziņu un jūtas kā īsteni latvji – lepni par to, kādi ir un ko dara. Jā, arī aizbraukušajiem (ne visiem, bet daļiņai noteikti) salst bez Latvijas – „ nav nekas dārgāks par ceļiem šiem, kas aiziet uz rītiem un vakariem” (I. Ziedonis), kas Latvijā ir tik īpaši, kādi nav nekur citur. Protams, mūsdienās ne visi ir tik patriotiski, bet tomēr šajos datumos krūtīs un domās nedaudz ir mūsu Latvija.
Man ir labākais vēstures skolotājs un klases audzinātājs pasaulē. Viņš piektdien uzdeva ļoti tiešu un pareizu jautājumu maniem klases puišiem: „Ja tagad būtu 1919. gads, vai viņi ietu aizstāvēt.” Diemžēl, atbildes vairāk bija negatīvas, bet ar ļoti precīzu pamatojumu: „Ja mēs zinātu, ka Latvija pēc gandrīz 100 gadiem būtu šāda, kāda tā ir šodien, tad nē.” Nu redziet, pie kā viss šodien notiekošais ir novedis jauniešus, bet viņi redz to, kas notiek, ko mēs darām viens otram un, piedodiet, ka šodien jāmin šis vārds – ko politiķi dara ar mūsu valsti. Mums jābeidz dzīvot zem tilta, mums jāiznāk no patiltes un ar augsti paceltām galvām ir jāsargā šis sarkanbaltsarkanais tilts. Vai mēs to varam? – Jā! Protams, mūsu nākotne ir jaunatne, bet tad visiem roka jāpieliek, lai būtu, kas pa šo tiltu staigā un nebrauc prom. Šis nav visvieglākais ceļš, bet mēs paliekam stiprāki un gudrāki, tikai un vienīgi pārvarot grūtības.
Tāpēc liekot Latvijas karodziņu pie krūtīm, padomājam, ko mēs esam izdarījuši Latvijas labā un ko mēs vēl spējam izdarīt.
Mēs noliecam galvas Jūsu priekšā, latvieši, kuri 1919. gadā aizstāvēja Rīgu. Labi, ka Jūs ticējāt Latvijas spēkiem, tagad mums pašiem ir jāsāk ticēt mūsu spēkiem.
Labrīt! (Tas ir sestdienas “labrīt”, nedaudz vēls darbadienai, bet pieņemams brīvdienai)
Arī man piemetusies slimība ar nosaukumu – Kas ir cilvēks, ko tas domā, kāpēc viņš domā tieši tā? Kā mēs katrs sadzīvojam, pirmkārt, ar sevi, otrkārt, ar apkārtējiem?
Mēs dzīvojam, skrejam un ejam, bet kāpēc. Kāpēc mums jādara šīs visas lietas, kas ir ieliktas kaut kādos noteiktos rāmjos? Ko tās mums sniedz, ko mēs varam sniegt tām pretī? Ik dienu mēs saskaramies ar citiem cilvēkiem – dažādiem, interesantiem, pelēkiem un spožiem. Mums katram ir kāds ienaidnieks, ja ne ienaidnieks, tad persona, ar kuru mēs labāk izvēlamies nesatikties, katram ir kāds, pie kura vienmēr gribās atgriezties. Ja mēs visus cilvēkus, kuri mums izraisa noteiktas emocijas, saliktu divās grupās, ja ne divās tad trīs – labi, neitrāli un slikti (nosaukumi var mainīties, kā arī doma, kādi cilvēki zem šiem būtu pieskaitāmi). Ja es savus draugus saliktu pa tādām kā `čupiņām`, no vienas puses tas būtu dīvaini, no otras tikai pašsaprotami. Bet kāpēc mums vispār viņus vajag iedalīt..
Ja nu pienāks tā diena, kad būs pasaules gals vai pēkšņi viss mainīsies ļoti radikāli un strauji. (Cerams, ka tā nenotiks.. vismaz manā dzīvē.) Kuri būs tie cilvēki, kurus es vēlētos šajā pārmaiņu vai beigu brīdī sev tuvumā. (Saprotams, ka tik ļoti nozīmīgas izmaiņas cilvēks nevar pārdzīvot viens pats.) Jāņem vērā arī fakts, ka šiem cilvēkiem, kuri atrastos manā `labi` čupiņā arī ir izveidoti savi kritēriji, pēc kuriem viņi izvērtē cilvēkus sev apkārt – viņi vēlas būt ar vēl citiem cilvēkiem.. un tā šī ķēde turpinās. Iznākumā rodas jautājums – mums jāpaliek vieniem? Bet, nē! Tā es (noteikti) nevarētu. Es vēlos, lai man tuvumā ir tieši viņi. Šajā brīdī rodās arī ceturtā čupatiņa ar tiem, kuri ir manā `labi` augšgalā – kuru `čupiņās` es esmu vienā no pirmajām vietām. Es sāku apdomāt, cik vispār pastāv tādu cilvēku.. Ar skumjam jāatzīst, ja neskaita manu ģimeni, tad, man šķiet, ka no draugiem – neviens. Jā, ģimene ir vissvarīgākā, bet ir vēl kāds ļoti svarīgs cilvēks, patiesībā, vismaz pieci svarīgi cilvēki, par kuriem es uztraucos un jūtu līdzi visvairāk, bet no tiem pieciem, man šķiet, tikai trijiem arī es būtu saraksta augšgalā. Labi, ja nerunā par cilvēkiem, bet gan par darbiem, tad.. Ja nu viss beidzās, ko es no savas puses pirms tā visa vēlētos izdarīt:
Pabeigt iesāktos darbus
Atdot visus parādus
Pateikt aci pret aci, ko domāju vai kā jūtos visiem, ar kuriem man ir sliktas attiecības
Pateikt: „Piedod:” cilvēkiem, kuriem pašai (varbūt) nezinot esmu nodarījusi pāri un piedot tiem, kuri pret mani ir bijuši ne īpaši jauki
Ik vienam man tuvam un svarīgam cilvēkam pateikt, ka man viņš tik tiešām ir nozīmīgs
Tas noved pie secinājuma, ka šīs lietas nav neizpildāmas. Tās ir elementāras, tikai sevi ir jāsaņem rokās, lai visas no tām spētu izdarīt. Šoreiz tās ir vairāk morālas, jo materiālās konkrētajā brīdī ir jānoliek malā.
Šo izdomāju uzrakstīt, jo pēdējās dienās mani šis jautājums/-i uztrauc. Kā arī, ja šo uzlikšu, tā teikt, uz papīra, tad mani murgi naktīs arī, cerams, izzudīs.
Tā ļoti noslēgumā gribēju, lai arī Jūs padomājat par šiem jautājumiem. Ja arī šis gals un radikālās pārmaiņas mūs neskars globāli, tad lokāli mēs paši būsim mainījušies uz labo pusi. Jā, mans rezumē ir apmēram šāds – Es nevēlos būt viena, vēlos, lai arī mani draugi, ja kas tāds notiek, tad ir ar mani. Apzinos, ka ik reizi, kad no kāda atvados, man ir jāpasaka, cik ļoti dārgs šis cilvēks man ir un no sirds jāsamīļo – nekad nevar šķirties ar dusmām/skumjām. Es ceru, ka ar laiku mani draugi arī novērtēs mani, un es būšu viņu `čupatiņas` saraksta augšā.
PROTAMS, es ļoti ceru, ka nekas strauji nemainīsies un vienā dienā visam nepienāks gals, jo man ir savi plāni un ieceres – domas un darbi. Ja nu reiz tā notiks, tad es gribu, lai man nav sirdsapziņas pārmetumi – lai es un arī citi zina, cik dārgi man viņi ir.
Brīvs brīdis iezadzies arī manā brīvlaika nedēļā, kad iegriežos šeit, lai uzskricelētu kādu rindiņu par ko.. par ko?
Lietas, domas un darbi. Jā, tā notiek, kad viss sajaucas kopā un laiks savām mīļākajām nodarbēm neatliek, tāpēc šonedēļ es lasu, adu, dejoju (kaut gan to es daru katru nedēļu) un nedaudz arī atpūšos. Atzīšos, ka man ir radusies neliela atkarība no „sex and the city”, jā, skatos seriālu. Man pat ēst vairs negribās, tik iedodiet man paskatīties seriālu un es būšu paēdusi, bet tikai līdz nākamajai sērijai. Dažbrīd es saskatu ar Kerijas Lielisko līdzību ar savu Lielisko, nebūtu slikti, ja arī iznākums būtu tāds pats kā seriālā. Kaut vai daudz kas jāpārdzīvo, bet ceru, ka beigas vienmēr būs labas.
Ir arī dažas lietas, ko esmu novērojusi pēdējā laikā, par ko es vēlētos parunāt, bet liekas, ka tam būs jāveido kāds atsevišķs raksts, lai izteiktos par konkrētām tēmām.
Pēdējā laikā man pielīp dziesmas, kādas parasti neklausos.
Oh, ir pagājis laiks. Mēnesis. Mans attaisnojums? – Šis attaisnojums nav domāts lasītājiem, bet gan man, tas pat nav īsts attaisnojums, bet gan lietu apzināšana. Šeit nekas nav rakstīts, jo nav bijusi sajūta, ka tas ir tik ļoti nepieciešams. Arī šobrīd tāda nav, bet man gribās. Ja gribās, tad ir jāraksta.
Es tikai par divām problēmām/lietām vēlos izteikt savu subjektīvo viedokli.
Pirmkārt, tā ir pavisam parasta un pēdējās dienās izjūtama parādība. Ir sācies rudens. Man mīļais kastaņbrāļu, māsu un brālēnu laiks, kad krīt lapas, Sigulda ir ietērpusies visu krītiņu krāsās un vēsums liek domāt par ziemas mēteļa pucēšanu. Ka vienmēr rudens manī ar Ziedoni un Prāta Vētru ir ieviesis romantišu un nelielo depresiju, jo oktobra sākumā vienmēr piezogas sajūta, ka neko nevar paspēt, no visa jāatsakās un jāsēž bezdarbībā. Šajā brīdī es vienmēr piebremzēju un iztēlojos, kā būtu, ja tā notiktu, tad atgriežos uz planēta Zeme un saprotu, ka mans plānotājs ir jāturpina aizpildīt un jāizvirza vēl grandiozāki mērķi.
Otrkārt, mīļie jaunieši un jebkura vecuma cilvēki! Es pirms divām nedēļām piedzīvoju pilnu emociju klāstu. Pirmajā oktobra nedēļā manā miestiņā norisinājās „Senioru nedēļa 2012”, kurā biju kopā ar saviem jaukajiem no ĶNJP. Šī nedēļa mani skumdināja un iepriecināja reizē. Ik vienam cilvēkam vajadzētu izjust to neaprakstāmi patīkamo sajūtu, kad aizej pie kāda veca cilvēka, izved viņu ārā, runā, smejies un dziedi. Šajās pāris stundās tieši Tu esi viņa vissvarīgākā persona, jo visbiežāk pie viņiem iet reti vai nemaz. Sirsniņai paliek silti, kad zini, ka šim cilvēkam esi vienīgais draugs. Tajā nedēļā arī taisījām zaptes kopā ar biedrību „Sidrabaine” (nekad nebūtu iedomājusies, cik garšīgi un dažādi var rīkoties ar ķirbīšiem), organizējām deju kursus, kuros kopā mācījāmies ar senioriem un arī veidojām koncertu, par ko ļoti priecīgi bija sociālā nama iemītnieki. Tagad es pa laikam paskatos bildes, neviļus man uz lūpām parādās smaids, jo zinu, ka šī nedēļa deva mums visiem tik daudz – mēs un arī citi kļuvām par kripatiņu iecietīgāki, jaukāki un ĶNJP saliedētāki.
Secinājumi. Ir sācies rudens, kad ir vēss un gribās, lai kāds Tevi sasilda. Ja nav, kas sasilda, tad var doties pie kāda, kuram sirds siltums ir nepieciešams un līdz ar to sildīt sevi, kā arī darot labus darbus, mēs paši kļūstam par labākiem cilvēkiem.
Zinu, ka šī dziesma ir bijusi, bet lietainajām dienām tas ir vislabākais raksturojums.
Ir pagājis laiciņš, rudens pieņēmies spēkā un lietus līst.. ārā un ne tikai. Pagājusi raiba nedēļa ar ļoti daudz piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un cerams, ka izdzīvojumiem. Spilgtākās ainiņas no tās tika piedzīvotas dejošanas mēģinājumos un cetrutdienā, kā arī otrdienas papļāpāšana dejošanā arī bija tikti jauka.
Pirmkārt, aizvadīti pirmie treniņi atpakaļ Zīlē. Viss jauki, esmu atpakaļ dejā un lielā kolektīvā.
Otrkārt, esmu priecīgi pārsteigta par „Esi dzejnieks!”rezultātiem, kurā ieguvu godalgu. No vienas puses tas ir tikai papīra gabaliņš un pāris dāvaniņas, bet no otras, tā ir motivācija turpināt pierakstīt, tad kad gribās un galu galā, nekļūstot par Ziedoni vai Aspaziju, atrast kādu vietu, kur paslēpties no ikdienas nomāktības, skriešanas un satraukumiem un uzrakstīt pāris burtus blociņā.
Treškārt, ceturtdien biju uz Vladimira Pavlova personālizstāted atklāšanu. Atzīšu, ka kādreiz tik tiešām esmu vēlējusies apmeklēt mākslas darbu istādi tās atklāšanā un re – tur nu es biju. Interesants vakars ar reti satiekamiem draugiem bija kā ķiploki manam novārgušajam organismam.
Ceturtkārt, piektkārt un vēl daudzkārt. Šodien spīd saule, līst lietus ne tikai aiz loga, diemžēl. Par lietu. Lai arī cik ļoti es censtot, lai tā nenotiek, bet es nevaru neko izdarīt, jo es nespēju saprast, ka tā var ilgtermiņā. Tas viss ir degradējoši, jo, cilvēki, ir jābūt pozitīvākiem un varbūt pat jāmaina tas, kā Jūs domājat. Ja tas tā nenotiks, tad drīz vien mēs visi būsim pelēki, sadrūmuši, šalles apsējuši un pat necentīsimies vien otram sniegt palīdzīgu roku. Es Tev vienmēr to sniegšu, bet tas sāk palikt diezgan grūti. Man tā negribās to teikt, bet tik tiešām: „Tev ir jāmainās.” Ir jāpadomā par to, kas ir dots, kas varētu būt ņemts nost. Jādomā vai tiešām vienmēr viss ir jāuztver tik šausmīgi, ka pēc tam uz visu dienu ir jāieskābst. Nevajag pārspīlēt ar jeb kuru notikumu. Viss notiek, kā tam ir jānotiek, un ja tā nav, tad nav jānolaiž rokas, bet gan jāsatver kāda cita un jāpalīdz tai.
Pašlaik man ir ļoti daudz, ko teikt, bet es to nespēju, jo zinu, ka atkal sāks līt lietus.
Tā sanāca, ka šovakar es devos pastaigā. It kā tas ir pa visam nenozīmīgs fakts, bet tas tik sen nebija darīts. Protams, visu nedaudz paliktina tas, ka ārā visu laiku lietus pakšķina uz galvas un kā jau man – nav lietussargs, bet tas šoreiz nebija iemesls, lai mani atturētu no pastaigas vienai. Tas ir labāk nekā sēdēt majās vienai. Kaut gan šī nodarbe arī man ļoti iet pie sirds, bet šoreiz gribējās izmest kādu līkumiņu. Tā nu arī izdarīju. Atkal nedaudz apkopoju savas sajukušās domas un tā arī neko neizdomāju, bet, jā, saliku nedaudz pa plauktiņiem. Turpināšu tās kārtot arī turpmāk līdz pienāks skolas laiks, kad manām sakārtotajām, nolīdzsvarotajām domām vajadzētu man steigties palīgā un tā arī turpināt iesākto visu nākamo mācību gadu.
Ak, ir jau tik tumšs, kas nozīmē, ka ir ieslēgtas laternas un pulkstenis liecina, ka nav tik vēls, bet sajūta – kā rudenī. I lietutiņš, i drēgnumiņš un rudens plašķis, i šallīte, i vispārējā noskaņa, bet tas mani neapbēdina. Kā es saku – es mīlu visus gadalaikus. It īpaši visus! 🙂
Es apsēdos, lai padomātu, kas notiek, uz ko šī pasaule iet un uz ko tiecos es. Kas vispār es esmu. Jā, tas liek aizdomāties ne pa jokam. Par šo atjēgšanos no nemitīgās skriešanas ir jāpateicas manam teikumam: „Jūs esat garlaicīgi”, kā arī pretjautājumam: „Kāpēc?”. Tieši tajā konkrētajā mirklī es nevarēju sniegt skaidru atbildi, bet apdomājos un visu sapratu. Jūs esat garlaicīgi tikai tāpēc, ka esat tādi paši kā citi. Protams, protams, visi mēs esam atšķirīgi, īpaši un citādāki, bet mūs visus var sadalīt pa grupiņām, kurās ir kaut kas kopīgs. Arī es esmu pieskaitāma grupiņā, mēs visi esam, BET! Kā vienmēr ir bet. Jūs esat garlaicīgi, ja nespējat izbaudīt visu – es izbaudu gan skriešanu, iešanu, lēkšanu un kaut kā darīšanu, kā arī parastu, mierīgu vakaru ar tējastasi rokās un skatu, kas vērsts uz zvaigžnotajām debesīm. Tas izklausās pa visam absurdi, ja es cilvēkus, kuri grib doties uz `koijotiem` nosaucu par garlaicīgiem, toties es tajā pašā brīdī gribu palikt te pat – saritinājusies segā un neko, pilnīgi neko nedarīt, ja vien tikai uzskricelēt kādu rindiņu, paklausīties ko sirdi plosošu un iemigt uz kaķa iesildītā spilvena (man nav kaķis, žēl). Bet es viņus nosaucu par garlaicīgiem, jo viņi ir tie, kas tiecās pēc tā, kur ir citi. Es nekādā gadījumā nenoliedzu, ka es kādreiz arī tur gribu būt, bet tomēr – ja es esmu tur vai citur, es to izbaudu. Man šobrīd nav jāsteidzās vai jādomā ko citu darīt, lai tikai neatrastos šeit. Man ir labi. Es mācos pieņemt visu, kas notiek ar kaut cik mierīgu un skaidru prātu.
Ir pienākušas tās dienas brīvlaikā, kad es atkal esmu satikusi savu pazudušo es. Tas ir noticis, kā jau ierasts – es visu sakārtoju, izlasu kādu grāmatu un tad kā belziens pa galvu ir rudens, manā galvā kas noklikšķ un es atkal visu saprotu. Es esmu šeit. Starp debesīm un zemi, cilvēkiem, ko mīlu, laiku ko izbaudu un sadzīvoju ar sevi. Tā ir vieglāk.
Dzīvē pienāk tādi brīži (vai vismaz vienreiz gadalaikā), kad ir sajūta, ka neviens tevi nesaprot. Tad es atkal iegriežos pie vecās gadsimtu elpas, dziļi ieelpoju gaisu, nedaudz to paturu sevī, lai saprastu visu, kas ir noticis un saprotu, ka es tāda esmu – biju un palikšu sapņotāja. Kaut vai dažreiz to tā nevar redzēt, bet augustā (šoreiz 24. Augustā) es to apstirpinu, kā, jā, tā ir!!! (Lai kas arī šis „jā, tā ir” nenozīmētu, jo šobrīd šeit var runāt gan par sapņošanu, gan visām parējām neierastajām un saistītajām lietām ar mani.)
Ja man iznāk rakstīt rakstu svētdienā, tad parasti tas tiek darīts vakarpusē, kad visi darbi ir apdarīti, uztaisīta tējas krūze, fonā skan laba mūzika un top raksts, bet šoreiz visādu apstākļu dēļ tas notiek pa dienu- bet laba mūzika fonā gan ir, jo tā ir neatņemama sastāvdaļa. Šis viss bija kā ievads turpmākrakstītajam..
Kā jau visiem zināms, novembrī ir visādi svētki, tāpēc es izdomāju, ka nākamās divas nedēļas manā blogā būs tādas patriotiskas ar sarkanbaltsarkano piesitienu un emocijām. Turpmākajā laikā šeit būs latviešu dziesmas, vai vismaz tās, kas ar LV saistītas. – Šī ir tāda mana ašā ideja, kurai es ceru, ka būs labs iznākums.
Šogad nekā citus gadus man nav šī latviešu novembra sajūta, tāpēc centīšos to sev radīt ar mana bloga palīdzību, kaut gan arī viens no iemesliem ir tāds, ka man šaja laikā nebija ieplānots neko darīt, bet pirms divām dienām viss mainījās, tāpēc man būs jāsaskarās ar svētku koncertiem.
Nu tas ir tā par to, kas būs. Bet kas ir bijis? Nu nekas īpaš jau pa šīm dažām dienām nav noticis. Pa brīvdienām kaut ko pa māju, jo darba nedēļas nogurums ir milzīgs, tapēc arī tā mierīgi un lēnīgi, vienīgi vakardien vakarpusē biju uz koncertu, bet arī tas bija mierīgi. Nu šovakar gan nedaudz citādi – es domāju, ka nebūs vairs mierīgi, būs skaļi un traki, tāpēc drīz sagaidīšu savu uzticamo ceļabiedru, lai varam doties pretī piedzīvojumiem un izārdīties kā svētdienās nav pieņemts. Mājasdarbi – gandrīz visi izpildīti, vēl nedaudz ir laiciņš, lai nobeigtu literatūru un pārbaudītu, kas citur ir sastrādāts. Kā arī izskatās, ka nākamā nedēļa varētu būt īpaša ar to, ka es būšu uz visām stundām, jā, jā, jā.. vēl nav bijusi šajā mācību gadā tāda nedēļa, ka es būtu apmeklējusi visas mācību stundas. Ak, es! Bet tas mainīsies un arī prieks man par manām pēdējā laika atzīmēm, kas nav tik briesmīgas, kādas biju tās iztālēm iedomājusies.
Jā, es atkal te neesmu neko rakstījusi, bet laiki, darbi un viss kaut kas, protams, atkal tā sakritis, ka nekas nesanāk, kā gribētos. Bet atkal ar mani ir notikušas interesantas lietas. Šonedēļ esmu pavērusi savu panorāmisko domāšanu, jo biju i Rīgas Latviešu Biedrības namā i Tīreļpurvā.. Tā teikt tāda vēsturiska nedēļa man sanākusi, bet es par to nesūdzos, jo kā papētīju savas vidējās atzīmes, visaugstākā man ir vēsturē, kas arī izskaidro to, ka šī izglītošanās man diezgan labi iet pie sirds. Kā pa brīnumu es arī lielāko daļu no dzirdētā uztveru un atceros, tā kā tas ir bijis diezgan lietderīgi un man noderīgi.
Biedrības namā mani pieķēra visai laba doma, bet dīvainākais ir tas, ka to realizēt es varu tikai pēc vairākiem gadiem.. ceru, ka tad, kad man būs virs 20. Bet vēl interesantāk ir tas, ka es jau esmu apskatījusies, cik maksā zāles izīrēšana un jaunākās kāzu kleitas, bet tas tikai uz tādu brīdi, jo es tagad noteikti nemetīšos precēties. Vienkārši, kad nav par ko domāt, tad es domāju kaut ko dīvainu, šoreiz tas ir tā..
Tīreļpurvā vienkārši bija interesanti, izzinoši un manās smadzeņu rieviņās tika iepludināta interesanta un aizdomāties liekoša informācijas. Ceru, ka ne man vienīgajai tas pieķēra, jo ir vērts par to aizdomāties. Kā nekā arī tieši tuvojas valsts svētki un 11. Novembris, tāpēc piedomājiet. Šogad Ziemassvētki arī liksies nedaudz citādāki, ja nebūšu par šo stāstīto piemirsusi. Tieši tā – piemirsusi, nevis aizmirsusi, jo aizmirst to vienkārši cilvēks nespēj.
Bet kopumā.. neskaitot to, ka man šovakar ir ne tik laba pašsajūta – ir tāds diezgan jauks noskaņojums un domas, tāpēc arī dziesma ļoti skaista.
Un tikko atskārtu, ka šī nedēļa ir arī tāda diezgan patriotiska.. How cool is that? 🙂
Marrrtaaa's Blog 