Labvakar! Šis vakars tiešām ir labs, jo pavasaris ar saulīti man uzlabo garastāvokli, uhh, kā vēl.
Pēdējās dienās es jūtos kā paradīzē. Tik dīvainā paradīzē, bet patīkamā. Skola ir skola un skolā viss paliek, bet pēc tās beigām, viss tik mierīgi, zaļi un patīkami. Daudz vairāk tādu pavasarīgu, mierīgu un patīkamu dienu kā pēdējās. Ahh, tik jauki un patīkami.
Jā, tas arī ir viss, ko es vēlējos izklāstīt! Cerams, ka tagad došos izbaudīt pavasarīgo vakaru ārā, svaigā gaisā.
/Mārdža pavasarī/
Sveiks, lasītāj!
Ir pagājis laiks, sajūta, ka esmu nogulējusi visu vasaru un šorīt pamodos jau decembrī, bet šoreiz ne laikapstākļi ir galvenie, bet gan – atceries rakstu par draugiem? Nu lūk, šodien es to pārlasīju un iekšēji sāku smaidīt un arī raudāt, jo viss atkal ir pagriezies, mainījies un nonācis kaut kur, kur pat nebija doma nonākt.
Jā, tieši tā. Es atkal jūtos kaut cik labi starp cilvēkiem, kas man ir bijuši un tagad ir apkārt, jo – jā, viņi ir atpakaļ un man ir prieks ik reizi, kad satieku viņu dejošanā – tādu pašu, kā pagājušajā gadā. Man ir prieks, kad es satieku viņu mūzikas skolā un tam seko kas dīvains. Man ir prieks, ka ar viņu es nosmejos jauniešu pasākumos. Paldies, ka Jūs man esat! Bet.. Kas tad tur ar tiem, kas bija pirms vēl neilga brītiņa, es viņiem māju ardievas, nu jau bez dusmām, bet gan es skatīšos, kad viņi sapratīs, kas notiek un nāks atpakaļ, jo man ir apnicis censties ko darīt – ja negrib, tad negrib.
Tā nu es esmu apcerējusi vārdu draugs – nu jau pēc gandrīz diviem mēnešiem. Kas tik nevar izmainīties pa 2iem mēnešiem, vai ne? Tas arī ir tieši tas, ko vajag atcerēties un piedomāt, vajag atcerēties un arī atjaunot to, kas ir bijis pirms laika un vajag darīt lietas ar cilvēkiem, ar kuriem Tu jūties vislabāk, pieņemtāk un ar tiem – kas Tevi saprot un uzklausa. Paldies, A, V un R! 🙂
/draugiem uzticīgā Mārdža/
Labs vakars!
(manā miteklī valda pustumsa un klusums, kas atļauj nodoties kaut cik mierīgai padomāšanai)
Ir pagājis laiks kopš esmu jau atkal savā mīļajā zemītē. Centos sevi piespiest uzrakstīt kārtīgu ceļojuma izklāstu, bet nezinu kā man tas sanāks, jo tagad jau nedaudz esmu nomierinājusies un ir daudz un dažādas citas skriešanas, kas dotajā brīdī ir aktuālākas nekā klāstīt savus nostāstus un leģendas par braucienu, kas tā pat lielākajai daļai ir pilnīgi nenozīmīgs teksts.
Pagājušajā nedēļā es ar mūzikas skolas esošajiem/bijušajiem audzēkņiem biju devusies uz Polijas pilsētiņu – Gostinu, kur padzīvojām ģiemenēs un tā dikti pozitīvi un jauki. Šim braucienam bija ļoti daudz +, bet ir daži -, bet tie pat nav nozīmīgi, bet gan šiem – drīzāk ir tas, kas ir pārdomāts, izdomāts brauciena laikā.
Tad nu tas viss sākās tā mierīgi un klusi (jo man bija aizkritušas ausis) pirmdienas pievakarē, kad instrumentus salikuši un somas sametuši bagāžniekā, sasēdāmies autobusā un mājot ardievas vecākiem sākās jautrais turpceļš. Pļāpājām, ēdām, dzerām kafiju un tēju, lasījām žurnālus un skatījāmies filma, pienāca laiks, kad mājās saldi krāktu gultiņās un siekalotu spilvenus, bet miegs autobusā, kas kratās pa Polijas ceļiem nav tas, kas tuvs manai un izrādās arī citu sirdīm. Tad nu kaut kad pēc plkst. 3 manī iezagās meiga rūķēns un aizmigu.. Pagulēju un jau aiz loga slīdēja rītausma un bijām tik trīs minūšu braucienā no mūsu galapunkta.
Tad izkrāmējām instrumentus, pamēģinājām un nāca satraucošais brīdis – iepazīšanās ar cilvēkiem, pie kuriem dzīvosim, bet pirmais neveiklums ar – `Hello, My name is Marta` bija parvarēts un pēc 15 min ilgas sarunas saprasts, ka par manām un vispār latviešu angļu valodas zināšanām nav ko iespringt, jo mēs zinam vismaz 4tras vai pat 5cas reizes vairāk nekā viņi. Tad nu vēl uzkožam un pa mājām. Nogurums ir milzīgs, bet no picas ar draugiem nevar atteikties nekad. Tad nu jautrā pulciņā dodamies uz picēriju, kur satiekam vēl pāris poļus un viņiem līdzi mūsu latviešu draugi 🙂 Visi kopā notiesājam garšīgās picas, kuru pēdējie gabaliņi nemaz negrib tik viegli ieslīdēt puncī. Visi hugojamies un dodamies uz mājām, kur ilgi gaidītā karstā duša, tēja un mūzika – kā arī pats galvenais – daudz miega un vēl nedaudz.
Rīts klāt, ceļamies, veļamies, pieliekam puņčus ar gardām, sātīgām brokastīm un dodamies uz baziliku, kur jau būts pirms 5ciem gadiem. Tālāk seko došanās uz bērnunamu, kur mūsējie (ne visi) sniedz koncertiņu un notiesājam gardas pusdienas. Koncerts aizvadīts fotogrāfējot un smejoties par dažādām `skatuves strādnieku` un filmētāju neveiksmēm. Tad atkal visa aparatūra tiek nesta uz autobusu, ko palīdz ielikt mūsu superīgie šoferīši ar dikti labo humora izjūtu un vēl lielāku smaidu sejā pēc konfekšu iedalīšanas arī viņiem 🙂 . Ar pilnu pārliecību, ka tas ir boulings, braucam uz to, bet, kad tur atrodamies 5 minūtes saprotam, ka tas nemaz nav boulings, bet gan (iedomāts vārds kā darbības vārds vārdam ķegļi) un tad šļūcam uz baseinu, kur netiek peldēts, bet gan sēdēts džakuzi un čillots ar poļiem. Pēc tam dodamies pa mājām un pēc traki garšīgu maizīšu notiesāšanas un pretējā dzimuma aprunāšanas, dodamies ciemos pie vienas poļu meitenes, kura zina angļu valodu un pēkšņi ne no kurienes uzrodas vēl viens angļu valodas zinātājs – tad nu izmantojam situāciju un runājam par visu – uzzinam daudz ko jaunu un interesantu un tiek pavadīts čillīgs un jauks vakars ar latviešiem un poļiem. Pirms promiešanas dziedam Adele – Someone Like You.
Pēdējā diena ar poļiem. Par aizbraukšanu no viņiem jau šajā rītā ir bēdīgi, jo esam viņiem pieķērušies, bet tas mūs neattur no agras celšanās un došanās tropu plašumos un tad uz Poznaņas centru, kur jau esmu bijusi, tāpēc es ar savu burvīgo ceļa pavadoni ieklīstam kādā pub`ā un tur malkojam kafija un tēju, vērojot parējos, kuriem salst degungali – fonā laba mūzika un garastāvoklis paceļās virs parastā līmeņa. Pēc tam sātīgas pusdienas un atpakaļ uz Gostinu, jo vakarā lielais koncerts. Oi, tas tik bija jauki – pēc visu mākslinieku priekšnesumiem tie tiek izsaukti divreiz, aplausi, aplausi un pozitīvas emocijas visa koncerta garumā. Pēc tam svētku vakariņas ar nežēlīgajām astoņām kūkām, kas ir necilvēcīgi, jo es un S, kā jau kātrīgi iebraucēji gribam nogaršot visu. Pēc tam spēles un jaukās bildes. Pēdējais vakars gan pa mūsu `mājām` un somu kārtošana. Karolīna (meitene pie kuras dzīvojām) iet garām istabai, apstājas un skatās uz mani, teikdama: “I will miss you..” Awwwies. Un tā arī ir – mēs viens otram pietrūkstam, jo nu jau esam mājās kā piecas dienas, bet jau nevaram bez sazināšanās – vakara čati facebook.com un bilžu skatīšanās. Ah, kā man tā visa pietrūkst. Visnežēlīgāk ir tas, ka viņi būs Latvijā, bet kad viņi būs – es nebūšu, tas ir tik nežēlīgi. Man tā gribās atkal viņus visus satikt un ar viņiem ēst picas, peldēties, dziedāt un trakot.
Jā, man pietrūkst mani jaunie poļu draugi. Viņi vienmēr būs manā sirdī. (Tagad kaļam plānus, kā es viņus varētu satikt, jup)
Šī dziesma izsaka visu, nu ne vārdi, tas nav saistīti ar ceļojumu, bet gan tas, ka tā vienkārši ir. (sun)
/Mārdža totālā sajūsmā par ceļojumu/
Labrīt!
Es nezinu, kāpēc pēdējā laikā man uzmācas dīvaini, visnotaļ dīvaini sapņi. Tieši atkal viena tāda dēļ es pamodos, bet pēc plkst it kā tīri normāli, pāri 11.00. Bet runa par to, ka pamodos, nevarēju atrast telefonu, lai paskatītos, cik tad ciparnīca rāda, tāpēc aizklīdu savos domu neizdibinājamos ganāmlaukos un sāku trenkāt mazās, baltās aitiņas. Nonācu līdz svaigajai, tikko uzdīgušajai zālītei un aitiņām, kuras priecājas par pavasari. Jā, tieši tā – iedomājos par pavasari. Mans mīļais gadalaiks ziema iet uz otru pusi un drīz mūs sildīs saules stariņi, kas sāks likt raudāt sniegam, kas pēc laika pēdīgi būs satecējis notekās (bet pašreiz viņš cenšas atjaunināt savus apjomu). Ahh, kā es gribu pavasari (ar mani ir pārāk sarežģīti, jo es gribu visus gadalaikus, ha). Es tik iedomājos, kāds būtu šis pavasaris, ahhh, kā es to gribu, tas būs tik jauki, bet no sākuma man ir jāizbauda februāris, kuru es ļoti mīlu. Continue reading
Un nē, šī nav reklāma cepumiem, bet gan vienkārši ar tādu skaņu šodien pagājušā gada pavasara sajūta pieklauvēja pie manām durvīm.
** tas notika pa visam nejauši. Ne gribot, ne gaidot. Viss jau bija aizmirst, kad pēkšņi notikumam sekojot pēc notikuma uzjundīja pagājuša pavasara sajūtas, atmiņas un smarža **
Tāda nu bija viena šīs dienas stunda, kad likās, ka viss ir kā pagajušo gadu.
Tas bija tāds citādāks un neparastāks dienas notikumus, kas protams lika pasmaidīt un vēl joprojām atceroties liek man smaidīt.
Bet tā viss rit parasto dzīves gaitu, treniņi, skola, tulznas uz pirkstiem.
Nu vēl tāds jaukāks varētu būt tas, ka ieejot eklasē ir tik tiešām prieks par sevi, jo šonedēl atzīmes ir super. Ceru, ka tā turpināsies un uz liecības varēs gozēties labas atzīmītes.
Saulainais laiks atstāj uz mani iespaidu un gribās doties ārā pastaigās.. (wof. tikko caur kauliņiem izskrēja skudriņas šajā gadalaikā dzirdot vienu dziesmu) Tāpēc tgd kāda tāda forša dziesmiņa… 🙂
Vispār neprasiet kāpēc tieši šī dziesma, bet.. Aij, lai jau iet 😀
/Mārdža/
Heisā, hopsā, mans brālis ir čempions boksā! (man nav brāļa)
Ir pagājusi diezgan jauka nedēļa un ļoti pavasarīgas un ar pozitīvu notikumu piepildītas brīvdienas.
Jā, jā. Sniega kalni ir sākuši pamazām kristies un saule sāk uzspīdēt biežāk. Pilnīgi gribās doties laukā, un ieelpot svaigu gaisu ar pilnu krūti. Vakardien šādu iespēju izmantoju. Vienīgi traucē tas, kājas paliek slapjas, jo ir sniega kušanas peļķes. Bet svaigais pavasara gaiss, saulītes stari un pozitīva domāšana noteikti to atsver (kā arī radiatoru palīdzība).
Jā, šīs brīvdienas bija ļoti smaidīgas! Kiļikiļikiļikiļi un rrrrrrr`, murrr`… nu tā tās lietas notiek.
Vispār vakardien lasot ziņas gan vispār bija tāds nekāds noskaņojums, jo visādas trakas lietas notiek, bet jauki ir tas, ka ir draugi, kuri par tādām lietām liek aizmirst.
YES! Šodien @Ķekavas msk tika nofilmēti pēdējie kadri no mūzikla. Tagad atliek tikai piemeklēt tērpus, pielabot balsis un kārtīgāk iemācīties dejas soļus, un varētu doties uz pirmizrādi. (Kura es ceru, ka mani nenogāzīs no kātiem, jo man nav ne nojausmas, kas tur varētu būt. Nu nojausma ir, bet kā tas viss izskatīsies? o_O). Un šī diena man tiešām sagādāja daudz smaida. Vispār visas brīvdienas, bet šodien @msk bija tāda ļoti nicē sajūta, jo atrados starp jautriem cilvēkiem.
Tātad.. Te tā bišķiņ esmu kaut ko pastāstījusi. Un tad kaut, kas uz kārās auss.
Lai Jums jauka nedēļa, saulīši!
P.S. Es ceru, ka būs iedvesma un tiks uzskricelēts kāds dzejolis.. derēs arī vienkārši garāks ieraksts šeit, manā blogā.
/Mārdža/
Mazliet dīvaini, asprātīgi un nekrietni! Nedaudz sīkumaini un intīmi.. biedējoši, bet pieņemami. Tādi nu viņi ir – notikumi.
(iepriekšējie vārdi tika radīti no nekā. Vienkārši iešāvās prātā)
Nu tātad, sveiki!
Nekas dižs un ne dižs nav noticis. Nu ja neņem pavasari sirdī, vēderā, prātā un arī nedaudz aiz loga. Saulīte spīd (sniegs vēl joprojām rotā zāli un neesmu dzirdējusi putnu treļļus), bet tas nemaina faktu, ka manī pašā, un noteikti arī manos līdzcilvēkos valda pavasaris.
Man tas protams patīk, bet to var izjust arī mācību procesā, jo vairs neko negribas mācīties. Ir vien dažas vēlmes – doties laukā, mīlēt un priecāties. Mājasdarbi noteikti nav favorīti šādā saulainā laikā, ko var taču izmantot daudz lietderīgāk.
Šoreiz es brīvdienas gaidu ļotļotiļoti, jo ir pavasaris un tik tiešām uz brīdi bez sirdsapziņas pārmetumiem var nedomāt par mājasdarbiem. Varēs palēkāt ārā pa kūstošā sniega peļķēm, pabaudīt saulītes siltumu, kas silda muguriņu un paskriet svaigajā pavasara gaisā.
Tā nu tās lietas ir. BET, cenšamies mācīties, un galīgi neaizmirst veco labo skolu, jo tā kaut kā tomēr noderēs.
/Mārdža/
Sveiki cilvēki! (atkal)
Šis tad ir tas raksts, ko es izdomāju. Gadalaiku maiņas ziniet kā. Es mīlu visus gadalaikus.
Vasarā nav jāiet uz skolu un var tēlot slinku zeķi, rudenī ir jāiet uz skolu, bet šis laiks mani priecē, ziemā var velt sniegavīrus un aizēsties līdz Ziemeļpolam pie Ziemassvētku vecīša, bet pavasarī.. Ak, Pavasari! Var beidzot no garāžas izvilkt riteni un izbaudot pavasara gaisu dabūt zilumus uz dibena no pārlieku lielas braukāšanas. Negribas vairs mācīties. Parādās vairošanās instinkts un dzīve pietuvojas kārdinošajai vasarai. Šis tikko uzrakstītais apliecina manu mīlestību uz gadalaikiem. Katrā no tiem ir tik daudz jaukas dienas, kurās var kaut ko darīt. Tāpēc es mīlu katru no tiem.
Kaitinoši šķiet tie cilvēki, kas saka: “ui, fui. Kā man nepatīk šis sniegs!” bet tas ir tik skaisti. Šie paši cilvēki ir tie, kas vasarā čīkst par karstumu un vēlas lietu. Tāpēc es cenšos nečīkstēt ne par ko.
Tātad tuvojas pavasaris. Paskatoties ārā pa logu gan tā neliekas. Nu vispār.. viņš arī netuvojas. Es pat īsti nezinu vai īsti gribu vai negribu pavasari, bet jūtos kā ziemas nodevēja kaut vai mīlu visus gadalaikus. Akk. Manām smadzenēm ir dilemma. Bet, laikam, jau es vēlos pavasari, kad putniņi čivina, ir grūtāk mācīties un ārā patīkami spīd saulīte.
Man ir stipras aizdomas par to, ka pavasaris man tik dikti patīk tāpēc, ka pāgājušais pavasaris bija pozitīvu pasākumu un emociju pildīts. Man patika tā gatavošanās msk exzāmeniem.. mmm. un tad vēl jaukie sestdienas mēģinājumi, kad kokli varēja spēlēt ārā msk pagalmā. Es vispār to nedarīju, bet… Es nesaku, ka es būtu priecīga, ja tagad nokustu bērnu prieks – sniegs un sāktu spīdēt un jau nedaudz kaitināt razbainieces saulītes stari. Es tad visticamāk būtu bēdīga, jo ziema nebūtu tā `pa skaisto` aizgājusi projām. pagājušajā pavasarī tik tiešām bija saulainas, jaukas lietiņas, cerams, ka šajā arī būs, bet pagaidām, kamēr tas vēl nav pienācis – atliek man vien turpināt gulēt, ārstēties, nesaslimt vēlreiz, mazgāt rokas, ēst banānus, meklēt zeķes (jā, man ir pamatīgas noslieces uz zeķēm, it īpaši kreisās kājas, bet labāk man patīk labā, jo tā ir laba nevis slikta kā automātiski liek domāt apzīmējumi labā un kreisā), raukt pieri un domāt par cilvēkiem.
Lai Jums jauks turpmākais diens un ziniet, ko!!!! Aij, Jūs neko neziniet (gigigigi)
es šo dziesmu tikko atradu. Vispār pirmo reizi dzirdu. Cerams, ka tas nav bijis ne kas tik slavens, lai mani pēc tam pakārtu uz kārts..
/Mārdža/
Labrīt! ^^
Jūs neticēsiet, bet.. mana temperatūra nav vairs paaugstināta, bet ne par to ir stāsts. Es vēlējos te kaut ko ķecerīgu un smieklīgu ierakstīt, bet nu vairs nezinu par ko un kādu tēmu. Tagad palauzīšu galvu un varbūt kaut ko izdomāšu.
Nu, jā. Viena no tēmām varētu būt par to, ka beidzot jāsāk mācīties. Uzsākt normāli, kārtīgi mācīties es nevaru visu II semestra sākumu. Es kaut kur vēl planēju kā planieris un neesmu sākusi mācīties. Šoreiz šī tradīcija jālauž un jāsāk sūri grūtais mācīšanās process.
Tagad šeit ir jābūt kādu pusstundu garai klusēšanas pauzei, jo es domāju par ko vēl uzrakstīt un izdomāju. Tikai nesaprotu vai to rakstīt klāt šeit vai rakstīt pa visam jaunu rakstu. Laikam būs jāraksta jauns. Ja vien neuzmāksies slinkums.
Bet šoreiz arī jums dziesmiņa.
P.S. Ja vajag arī kaut ko par banāniem, tad tie jums arī tiks.
***precīzāk viens tiks!
/Mārdža/
Marrrtaaa's Blog 