ko tālāk?

Sveiks, draugs!

Atkal laiks pasteidzies. Klāt piektdiena. Svētīgā un reizē nelaimīgā diena, kas liecina par to, ka nedēļas nogale sākas, un tieši šī piektdiena par to, ka jūnijs jau gandrīz izskanējis. Līdz ar to arī divas pirmās jūlija nedēļas var jau dēvēt par bijušām (savā ziņā), jo tās ir pilnas ar notikumiem, kuri būs pilni ar emocijām. Uhtī, tas būs tik trakoti forši. Miega trūkums, nedaudz sāpošas kājas un viss, kas pienākas pie deju svētkiem un laika, kad viesojas draudzene no UK. Principā, šīs ir tās gaidītakās nedēļas. Un tas viss ir te pat – aiz stūra. Jau gandrīz ir pie manām durvīm un dedzīgi vēlas pieklauvēt, bet ir nedaudz laika. Tik niecīgi maz, ka var paspēt vien izdarīt pēdējos neizdarītos darbus, kas vienmēr tiek atlikti uz pēdējo brīdi.

Lai vai kā par tām nedēļām, pasākumiem un emocijām, bet rodas jautājums – ko tālāk? Kas būs tas, kas sekos pēc šī priekpilnā laika? Pirmkārt tā laikam būs atpūta, otrkārt, laiks ar mīļajiem, jo sanācis tā, ka šajā “brīvlaikā” esmu satikusies ar pāris cilvēkiem. Vajadzētu doties uz Plakano galu, ja mani tur kāds pieņems, vajadzētu pēc tam turpināt darboties pie sava un vēl dažu projektiņa un tad būs jādodas jau nākamajā piedzīvojumā. Tā vien sanāks – tada elpas ievilkšana, lai dotos tālāk.. un tad jau – ak, kā negribās pieminēt šos vārdus, tāpēc arī neteikšu. Jā, sanāk, ka visa vasara ir aizplānota, bet es tikko tikai atvēru pirmo grāmatas vāku. Šī vasara tāda pilna ar darbiem un ne tikai man, bet arī citiem, tāpēc iezogas tāds nedaudz auksts salnas dzēliens sirdī, jo šī ir pēdējā tāda īstā vasara.. pēdējā pirms 12. klases, pirms došanās tālāk savā dzīvē. Vēl kādas citas sajūtas varēs noķert nākamajā vasarā, bet tas būs pavisam citādi. Ir cilvēki, kuri saka, ka grūti ir tiem, kuri nezina, ko darīt savā dzīvē tālāk, bet grūti ir arī tiem, kuri zina, jo viņiem ir jācenšas sasniegt savas ieceres, sapņus un liela ir vilšanās, ja tā nepiepildās. Tie, kuri nezina, viņiem ir vienalga, bet tie, kuri apzinās, kas jādara – uztraucas, domā, prāto, kā tik pie kārotā.. cik sāpīgi, ja pielikts tik daudz pūļu, bet rezultāts, kas jāsasniedz nav sasniegts. Tad rūgtums sirdī ir neizskaidrojas. Tu pats un tavi tuvie zina, cik spēka esi pielicis, bet cilvēki, kuri tikko tevi satikuši pasaka: “Nē! Tu netiec budžetā..” Tu paliec viens un nesaprasts. Atceries visu, ko esi darījis un pēkšņi – esi palicis bez mērķa un tā piepildījuma. Tā ir smaga vilšanās, bet par to jārunā pēc gada, kad mani tas nu jau skars neizbēgami. Protams, ceru, ka man šie bargie vārdi aizceļos garām, bet tieši tapēc ar visiem darbiem un nedarbiem šī vasara ir jāizbauda no visas sirds, lai pa nākamo mācību/darbu/deju un izglītošanās gadu varu sagatavoties i exzāmeniem, iestāj-exzāmeniem  un vispār turpmākajai dzīvei kā tādai..

Ak, Dievs! Tikko sapratu, cik nepozitīvi, bet reāli izklausījās iepriekš rakstītais, bet lai vai kā.. Es zinu, ka mums visiem izdosies! 🙂

Jā, tad jau pēc visa izsecinātā jāsaka, ka tā “lielā dzīve” nav nemaz tālu. Eh, bet teikšu Ulda Stabulnieka vārdiem.. “Es mīlu dzīvi skaisto!”

/Cerību pilnā Mārdža/

diemžēl, līst.. kaut saule spīd

Labdien! (Vai drīzāk, labvakar!)

Ir pagājis laiciņš, rudens pieņēmies spēkā un lietus līst.. ārā un ne tikai. Pagājusi raiba nedēļa ar ļoti daudz piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un cerams, ka izdzīvojumiem. Spilgtākās ainiņas no tās tika piedzīvotas dejošanas mēģinājumos un cetrutdienā, kā arī otrdienas papļāpāšana dejošanā arī bija tikti jauka.

Pirmkārt, aizvadīti pirmie treniņi atpakaļ Zīlē. Viss jauki, esmu atpakaļ dejā un lielā kolektīvā.

Otrkārt, esmu priecīgi pārsteigta par „Esi dzejnieks!”rezultātiem, kurā ieguvu godalgu. No vienas puses tas ir tikai papīra gabaliņš un pāris dāvaniņas, bet no otras, tā ir motivācija turpināt pierakstīt, tad kad gribās un galu galā, nekļūstot par Ziedoni vai Aspaziju, atrast kādu vietu, kur paslēpties no ikdienas nomāktības, skriešanas un satraukumiem un uzrakstīt pāris burtus blociņā.

Treškārt, ceturtdien biju uz Vladimira Pavlova personālizstāted atklāšanu. Atzīšu, ka kādreiz tik tiešām esmu vēlējusies apmeklēt mākslas darbu istādi tās atklāšanā un re – tur nu es biju. Interesants vakars ar reti satiekamiem draugiem bija kā ķiploki manam novārgušajam organismam.

Ceturtkārt, piektkārt un vēl daudzkārt. Šodien spīd saule, līst lietus ne tikai aiz loga, diemžēl. Par lietu. Lai arī cik ļoti es censtot, lai tā nenotiek, bet es nevaru neko izdarīt, jo es nespēju saprast, ka tā var ilgtermiņā. Tas viss ir degradējoši, jo, cilvēki, ir jābūt pozitīvākiem un varbūt pat jāmaina tas, kā Jūs domājat. Ja tas tā nenotiks, tad drīz vien mēs visi būsim pelēki, sadrūmuši, šalles apsējuši un pat necentīsimies vien otram sniegt palīdzīgu roku. Es Tev vienmēr to sniegšu, bet tas sāk palikt diezgan grūti. Man tā negribās to teikt, bet tik tiešām: „Tev ir jāmainās.” Ir jāpadomā par to, kas ir dots, kas varētu būt ņemts nost. Jādomā vai tiešām vienmēr viss ir jāuztver tik šausmīgi, ka pēc tam uz visu dienu ir jāieskābst. Nevajag pārspīlēt ar jeb kuru notikumu. Viss notiek, kā tam ir jānotiek, un ja tā nav, tad nav jānolaiž rokas, bet gan jāsatver kāda cita un jāpalīdz tai.

Pašlaik man ir ļoti daudz, ko teikt, bet es to nespēju, jo zinu, ka atkal sāks līt lietus.

/Mārdža/

Senais labrīt!

Labrīt!

Uh, cik sen šeit nekas nav ieraktīts. Vai jēga paskaidrot? Es nezinu, bet ar lielajiem kravas vilcienu vagoniem varu izskaidrot to tā, ka pēdējā laikā ir tik daudz darāmā, pasākumi un notikumi, kā arī iedvesmas rūķīši ir izvēlējušies kādu cilvēku par labāku draugu nekā mani. (Skumja seja) Kaut gan nē, nav tā, ka neko neesmu rakstījusi – savu vienīgo iedvesmu esmu izlikusi mājasdarbu skribelēšanā un arī aptuveni kaut kas ir nonācis šeit, tikai saglabāts pie `melnrakstiem`. Bet nu jau man sev pat kauns skatīties acīs, jo tik tiešām vēlos šeit ko ieskricelēt, bet man tas neizdodas. Varētu teikt, ka esmu aizrāvusies ar pavasari un tā baudīšanu!

Ja runā par pavasari un tā pilnplaukuma izjušanu, tad arī ir jāatsāk labrītiņi. Svētdienas rīts + bildīte, kā bija pagājušajā gadā, tikai šoreiz nebūs tik pliekani, kaut ko pamainīšu, lai ir mundrāk. 🙂 Lūk tā.

Kas konkrēti tieši ar mani ir noticis? – Vienlaicīgi daudz un nekas. Tā dabiski ir sanācis, ka ar mani notiek viss un tajā pašā laika nekas. Es cenšos uztver apkārtnotiekošo kā pašsaprotamu un neko īpašu, vismaz lielākajā daļā no notikumiem.

Ja runā par vasaru, kas tūlīt, tūlīt būs klāt – huh, tā būs atkal viena traki forša&jautra vasara ar lērumu piedzīvojumiem, kuros metīšos kopā ar saviem vislabākajiem draugiem, dejotājiem (khem` – apmēram 6) un arī noteikti jauniem cilvēkiem, ko iepazīšu, bet tagad gan laiks iet, jā, SAUĻOTIES un pildīt mājasdarbus, wouhou. Vēl palicis tikai nedaudz un viss, viss būs cauri! 🙂

/Mārdža aizsapņojusies/

vēl mazliet

Sveiki!

Šovakar tā pavēlākā vakara stundā esmu iečāpojusi šeit. Šajā nedēļā ir padarīts dikti daudz un noticis ir vēl vairāk. Svarīgs, labs, slikts un interesants. Kā jau parasti ir krāsainais februāris (notikumu ziņā), kas man ļoti patīk, bet šodien visu manu krāsainumu pamatīgi ir aplauzušas sāpes. Visādā nozīmē sāpes.

Vai esat kādreiz izjutuši tādas muskuļu sāpes, ka arī, lai cik ļoti Jums negribetos, Jūs nevar ne īsti pakustēties, ne nošķaudīties, ne izšņaukt mazos, zaļos draudziņus? (Jā, arī saaukstējusies es pamatīgi esmu, win) Lūk šāda sajūta ir man. Ceru, ka rīt varēšu kaut kā aizšļūkt līdz skolai, jo man tiešām viss iepriekš nosauktais sagādā lielu diskomfortu un nepatīkamas sajūtas, kā arī iespaidojoties no iepriekš minētā, viss mani ved nedaudz atpakaļ uz novembri, kurā es nebiju īpaši dzīvespriecīgs cilvēks. Lietas māk sakrist kopā tā, ka vienā brīdī viss, kas notiek ir stipri vien par daudz. Žēl, ka tas viss notiek tieši tagad.

Un tā nu ir uzklikšķināti daži nesakarīgi teikumi un mazs nedēļas rezumē. Esmu `sacepusies`, jo VISA IR PAR DAUDZ, par daudz, kas noticis, saprasts un uzzināts. Par daudz esmu iedziļinājusies un notīrījusi savas rozā brilles. Paldies!

P.S. Šonedēļ sevi centos apaudzēt ar kultūras slāni. Biju uz “Ziedonis un visums” – man ĻOTI patika. Cerams, ka nenoslinkošu un kādu dienu uzrakstīšu savas domas par šo izrādi.

/Mārdža/

Random #1

Niez nagi. Vajag kaut ko ierakstīt.

Visdažādākās lietas mūs noved kaut kādā konkrētā punktā, bet daži notikumi vienmēr liek atskatīties atpakaļ un rada īpašas emocijas. Atkal ir pienācis tas brīdis, kad mani pārņem nostaļģija un es aizmirstos.

Cik jauki bija kādreiz. Tagad atkal viss ir citādāk. Bet pulksteņa ciparnīca tuprina tikšķēt un es šīs sekundes izmantošu, lai atcerētos pagātni, jo šoreiz tā ir vieglāk..

Un atkal ir atritinājies februāris un klauvē pie mana leduspuķu loga. Jā, sapņot man tīk, kurš man to aizliegs? Februāris ir mēnesis, kas mani māca jau otro gadu pēc kārtas, visi kauliņi krituši ar lielāko punktu skaitu pret mani, tas atkal ir mājiens? Ir jāskatās tālāk, ko nesīs viss šis un ko nākamā gada februāris!

/random domas no Mārdžas/

bijušais un nākamais!

Es atskatos uz gandrīz jau pagājušo gadu. Man paliek nedaudz skumīgi ap sirdi, tapēc, ka tā kā bija šogad vairs nebūs nekad un tas, ko neesmu izdarījusi 2011. nekad arī nenotiks.. Tas notiks, tikai nu jau 2012.

Ko es varu teikt? Teikt es varu daudz, daudz un vēlreiz daudz. Tas ir bijis no nevaldāmiem smiekliem līdz tik pat nevaldāmām asarām, no slinkošanas bezdibeņa līdz dienām, kad nedabū apsēsties, no pozitīvisma kalngalam līdz ieslīgšanai nelielās depresijās. Tā nu tas ir bijis. Bet, protams, 2011. gads ir bijis labāks kā iepriekšējais. Tas ir bijis daudz trakāks, krāsaināks un ar visneparedzamākajiem notikumiem pilns, taču dažas lietas nav mainījušās un nekad arī nemainīsies. Vistuvākie man vienmēr būs vistuvākie un man vissvarīgākais tāds arī paliks!

Aijaijaij… kas tik nav bijis šajā gadā. To visu pat nav vērts uzskaitīt. Tie fantastiskākie mirkļi ir bijuši tie, kurus nevar aprakstīt un pierakstīt, viņi vienkārši ir.. un tad aizlido prom kā putni. Paldies, šiem mirkļiem, paldies, cilvēkiem ar kuriem 2011to esam tā kartīgi izbaudījuši. Tik daudz cilvēku ir sastapti un iepazīti. Nu daži ir kļuvuši tik tuvi kā dadzis, kas pielipis pie pūkainā džempera, daži ir bijuši un aizgājuši – tagad iztiekam ar Čau un kā iet? Par citiem ir jācīnās, bet daži ir tie, kas būs vienmēr. Paldies, paldies, paldies par visu to fantastisko, skaisto, jauko, mīļo un arī skumjo, ko dāvājis man 2011tais gads.

Gadiņš ir bijis ne pa jokam pārbāzts ar ļoti daudz ko. Neatkārtojamajām mūzikas dzīves problēmām&jaunumiem: kokļu dienas, ViaĶekava, Coldplay, Blink 182, Igaunija. Trakie dejošanas koncerti, kas šogad bija ka biezs: ViaĶekava, Lietuva, pasākumi.
Nu ir pienācis tāds kārtīgs gada noriets, kad viss ir padarīts, idejas izsīkušas un laika ar palicis maz. Tāpēc šovakar vienkārši jāsagaida Jaunas Gads, lai pēc tam varētu sākt visus darbus, kas veiksmīgi tiks turpināti & noslēgti 2012. gada laikā.

Novēlu Jums panākumiem, aktivitātēm, pasākumiem, mūzikas, dejas, mīlestības, veiksmes, pozitīvu jaunumu pilnu 2012. gadu!

Apsolu, ka izdarīšu to no kā man šķietami ir bail un uzdrīkstēšos darīt vairāk nekā spēju!
Apsolieties arī sev, lai Jaunais Gads būtu vēl 10000000 reižu ražīgāks, krāšņāks un mīlestības pilnāks nekā pagājušais.

Tad lai viss izdodas!
Buča ;* 

/Mārdža sveic/

 

vēl mazliet un dejotprieks

Sveiki, ļautiņi!

Šeit kādu laiku nekas netika rakstīts, jo es nemaz nebiju pie datora, kur nu vēl interneta. Pavadīju interesantu un nevajadzīgu braucienu uz Valmieru, bet nu vismaz piedzīvojumi. Tad pabiju kokļu dienās, kas šogad izskatījās un arī bija tīrākā izdzīvošanas skola skolā. Kā arī pasvinēju svētkus draugu lokā.
Nu es esmu mājās un  šī arī tagad uz divām nedēļām būs mana patstāvīgā uzturēšanās mītne, neskaitot kādu izbraucienu uz citu vietu.
Nu es arī varu normāli gulēt, gulēt tik, cik vien es ilgi to vēlos, es to ar šodienu arī sāku izmantot. No rīta pamostoties es izdomāju, ka vajag aiziet līdz TV kastei un to ieslēgt (šādu rīcību no manis bieži negadās redzēt, jo ar TV nu jau kādu labu laiku esmu uz Jūs) un tur iet prologs pagājušā gada deju svētku  lielkoncertam. Man viss bija skaidrs – man jāskatās TV. Protams, ka kaut ko tik skaistu skatoties pārņem lepnums, parādās smaids sejā un atceries – kā tur bija uz laukuma, kad jūties kā pankūka, bet tajā brīdī emocijas un dejotprieks pārsit dedzinošos saules starus. Protams, ka pēdējās divās dejās neizbēgama bija arī zosāda, bet tas tikai rāda to, ka mums, dejotājiem, līdz skatītājam ir izdevies aizsūtīt visu savu spēku, emocijas un dejotprieku. Šeit jau vairs nav runa tikai par šo uzvedumu, bet arī par manu personīgo atmiņu bagāžu, kas ir palikusi daudz pilnāka un pozitīvāka kopš pagājušā gada deju sētkiem, šīm vairākām dienām kopā ar pozitīvajiem un smieklīgajiem cilvēkiem no Šeku Reku (cenšos reklamēt mūsu kolektīvu – neņemiet vērā).  Hip, hip urā, mums!

Vai tad nav prieks saktīties? Un vai tad nav prieks atcerēties, dejotāji? 🙂
Cerams, ka vēlāk man būs kāds laiciņš, lai Jūs apjūsmotu ar vēl kādu rakstu.

/Mārdža/