Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
augustā, decembrī, martā.
Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis tur neizdīgs bekas,
jo bez manis rakstītās kamanās
Ziemsvētki nesabrauks –
pasaulīt, tādas būs sekas.
Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā vīzas un hartas,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
janvārī, jūnijā, martā.
Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sniegs aizpūtīs tekas,
jo bez manis drebošā kumeļā
Jānītis neatjās –
pasaulīt, tādas būs sekas.
Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
septembrī, novembrī, martā.
Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sals pekaiņiem pekas,
jo bez manis svecītes krastmalā
vēji nopūtīs –
tādas būs, pasaulīt, sekas.
/Māra Zālīte/
Es zinu, ka šī ir tā zeme, kas jāmin man kājām,
Es zinu, ka šī ir tā vieta, kur savus dzīves rakstus izrakstīt,
Es zinu, ka šī ir tā valsts, kas jādara visiem mums stiprāku,
Es zinu, ka mēs esam tik vareni, lai kopā to paviektu!
Daudz laimes dzimšans dienā, Latvija!
/Marta ik vienam vēl priekpilnu valsts dzimšans dienu!/
Pirms četriem gadiem šo blogu veidoju, jo… Es īsti pat neesmu sapratusi, kādēļ šeit reģistrējos un sāku, kaut ko skricelēt. Laikam tad nebija iekšējā sirds un dvēseles miera. Varētu rasties jautājumi, vai tagad es to esmu atradusi. Man tāds būs tikai tad, kad būšu koka kastē. Jāatzīstas, ka šogad mani vairākas reizes piemeklēja doma, ka šim visam jāmet miers – jādzēš viss ārā, jo šis ir tas, kas es vairs neesmu, bet tad sapratu, ka arī mans blogs ir daļa no manis. Kaut gan es šeit vairs nerakstu bieži (varbūt pat tā ir labāk – mazāk muļķību), šeit glabājas diezgan daudz: gan sakarīgu, gan nesakarīgu domu, jēdzīgu un bezjēdzīgu rakstu. Kā arī fakts, ka manī ir atgriezusies, kaut kāda iedvesma rakstīšanai – neļauj no šejienes doties prom. Šis ir mans drošības spilvens, kurā varu paraudāt (dažādā nozīmē) – un nav pat svarīgi, vai kāds vispār to dzird. Šis viss ir vairāk man pašai.
Šodien manam blogam dzimšanas diena! Laikam jāsaka: “PIEDOD!” Bet no otras puses – šī ir tā vieta, kur mani saprot.
Arī man ir radies jautājums, kāpēc es šeit vairs nerakstu. Tāds jau radās pirms laika, bet es nespēju rast īsto izskaidrojumu. Tagad esmu tādu atradusi. Pirms gada (sākot ar deju svētkiem) sākās nebeidzams skrējiens, kura laikā man nav bijis neviena pieturpunkta. Es nezinu, vai tas ir labi vai nē, bet šobrīd esmu nonākusi pie tā, ko var dēvēt par absolūtu brīvdienu. Protams, ir bijuši atpūtas brīži, ceļojumi, izbraukumi, bet nav bijis tā, ka es varu ne par ko neuztraukties un nedomāt. Šodien, izbaudot sauli, es varu teikt, ka bija pienākusi tā liktenīgā diena, kad varēju laiku veltīt sev (ceru, ka arī rītdiena tāda būs). Šī gada laikā esmu ļoti daudz strādājusi, domājusi, veidojusi, organizējusi, baudījusi, nedaudz mācījusies, smējusies, darbojusies. Varētu teikt, ka es biju jau pārdegusi no visa, kas man ir bijis apkārt, un tagad sākas atkopšanās process. Protams, man ir bijušas domas par to, ka es varētu kaut ko šeit uzrakstīt, bet nekad nav pieticis laika, lai uzrkastītu, ko sakarīgu, kā arī nebija attaisnojuma, kādēļ es neesmu rakstījusi. (Kaut gan man jau nav jāatskaitās nevienam – tas ir kā paskaidrojums man).
Tātad… – Es! Esmu pabeigusi vidusskolu ar apbrīnojami un neticami labām sekmēm, ņemot vērā visu, kas man paralēli ir bijis jādara un to, cik daudz laika es atvēlēju macībām. Ar savu klasi esmu paveikusi visādus varoņdarbus. Atskatoties uz piedzīvoto un paveikto, varu teikt, ka man ir ļoti darboties griboša klase, kura var kalnus gāzt. Ir vēl superdaudz darbi, kas padarīti un te nu pienāk brīdis, kad jātklāj mans lielākais varoņdarbs, tas ir, esmu ideoloģiski tikusi akadēmijā, kuru kādreiz mēdzu dēvēt par manu sapņu akadēmiju. Man šķiet, ka vēl joprojām neesmu šim visam noticējusi. Šobrīd pat ir vienalga, cik labi vai slikti tajā esmu tikusi iekšā, jo apzinos, cik daudz laika man pašai ir bijis šo gadu, cik ļoti “daudz” laika man bija tam visam gatavoties. Tā kā – no regrets. (Kas, kur un kā? – To citā reizē) Ū, ū, ū.. Un vēl esmu tikusi pie autovadītāja tiesībām. Jēj!
Ļautiņi, tas pagaidām viss. Es ļoti ceru, ka es “atjaunošos”, jo es sapratu, ka ir pazudusi daļiņa no manis. Es nevaru saprast, kur man tā tieši ir jāmeklē. Vai tā atrodas šeit, dzejoļos vai grāmatās. Esmu sapratusi, ka šo vasaru centīšos veltīt tās atrašanai, jo tā ir mana pozitīvā daļiņa (odziņa), ko gribu atgūt.
Ar šo visu es vēlējos pateikt, ka… Beidzot arī es varu domāt ārpus rāmjiem! 🙂
Piezvani man no tās vietas,kur būsi,kad
uzkritīs pirmais sniegs.
Pēc šīs lapkrišņa raganu balles tad pirmoreiz
būs man kā bērnībā saldējums miegs.
To nopēdos sapņi un zaķi, un slēpes pa to savas
līnijas vilks.
Pēc šī lapkrišņa raganu balles pēc klusuma
balta es izsalcis būšu kā vilks.
Kā vāveres lēks tavi vārdi no staba uz stabu,
un stabi klusiņām dūks.
Pēc šī lapkrišņa raganu balles man briesmīgi,
briesmīgi sarkanu vāveru trūks.
Kad kokos nav lapu,tad padara dzīvus tos sarkanu
vāveru prieks.
Pēc šī lapkrišņa raganu balles man kabatā palicis
ir vēl viens cerību rieksts.
Mēs gudrosim ziemas garajās naktī s- kad īsti
to riekstu ēst.
Pēc šī lapkrišņa raganu balles vairs prātīgi
nebūsim mēs.
Mēs ēdīsim sniegu,un salušu mežeņu garšā
mums kaut kāda atmiņa tvīks.
Bet rieksts?Paliks rieksts.Mēs to neapēdīsim.
Bāzīsim zemē.Lai dīkst.
Kaut ko klusiņām, klusiņām – kā krīt sniegs,
kaut ko viegliņām, viegliņām – kā tālu atmiņu
tu man nodziedi, viss vienalga, no kurienes,
es tik tuvu tev esmu, ka noteikti dzirdēšu.
Tuvāk būt – tas, vienalga, nav iespējams,
es tik tuvu tev esmu, ka tāluma nemana,
viss, kas pastāv starp mums, tikai savieno-
tāda caurspīdīga var pasaule būt, kad ir laimīga,
tad var klusiņām – kā krīt sniegs –
un tik viegliņām, viegliņām – kā tālu atmiņu –
nodziedāt pašu skumjāko, bet būs priecīgi.
/O. Vācietis/
Pagājusi silta pirmsrudens nedēļa ar dažādām emocijām. Tagad pienācis tik ļoti negaidītais svētdienas vakars un gribās kaut ko aizmirst, bet ko citu – atcerēties. Es nevainoju skaitli 13, jo no sākuma tas šķita pavisam nevainīgs, bet, kad nāca vakars – lietas mainījās, bet tik un tā es šo nabaga datumu nevainoju pie tā, kas notika 13. datumā. Vispār diena bija ļoti saulaina, silta, jauka un smieklu pilna, par ko varu pateikties maniem lieliskajiem klasesbiedriem un audzinātājam. Negribās runāt par slikto, gribās smaidīt, bet dažreiz tā nemaz nevar – vajag būt nedaudz piezemētam, klusam un nerunīgam. Protams, nepārspīlējot.
Vispār – ko es vēlējos pavēstīt.. To, ka man gribās runāt un stāstīt ļoti daudz ko, bet šoreiz atliek vienīgi teikt: “Nezinu..” un nedaudz atkal paklusēt. Tādēļ vienkārši labāk noklausīties dziesmu.
Tagad arī es uzberu trīs saujas smilšu.. Kam? – Jums jālasa tālāk. (Tas par tām smiltīm ir abstrakti – vienkārši beidzot varbūt vajag izmantot bēru tēmu, par ko iesmējām veidojot manu dz.d.)
Ir aizritējis laiks. Daudz vai maz, tas jāspriež katram atsevišķi. Ir piedzīvots tik daudz un dažreiz šķiet, ka it nemaz. Ir pienācis laiks, kad arī man no tā visa ir jāatvadās. Tas bijis skaisti, emociju pārbagāti, sirsnīgi, smieklīgi, dažreiz nedaudz skumji, vientuļi, pārāk skaļi un trakulīgi. Īstenībā – es atvados no daļiņas sevis, kas tā pat uz visu manu atlikošo mūžu būs pie manis. Fantastiskam un piedzīvojumu pilnam laikam ir jāsaka ardievu!
Burvīgi, vienkārši burvīgi. Es viņu esmu iepazinusi un izdzīvojusi. Dažreiz šķiet, ka par maz, bet dažreiz varbūt bijis pārāk ļoti. Es atvados no maniem nepilngadības gadiem un.. šīs vasaras. Sirdī tā dzīvos vēl to laiku līdz pūkainās zeķes un siltā jaka būs neizbēgamas parādības. Paldies visiem! Paldies par smiekliem un visu pārējo!
“Ielas saulainā puse”, ko piedzīvoju šajā nedēļas nogalē vēl ilgi slidīs manu sirdi. Visu novēlējumi, ziedi (kas tagad manā istabā atgādina botānisko dārzu), dāvanas un viss kopā piedzīvotais ir tas, ko man neviens nespēs atņemt. Nedaudz asaras acīs par visu aizgājušo, par to, kas vēl būs, bet visvairāk par to, kādi cilvēki man ir apkārt – cik daudz patiesus un jaukus vārdus viņi var teikt, cik reizes mani samīļot un sabučot, cik reizes var mani sveikt. Jūs esat FANASTISKI, Jūs esat patiesi labākais, kas ar mani ir noticis.
140 rakstzīmes ir daudz par maz, lai pastāstītu sajūtas, ko piedzīvoju "Ielas saulainajā pusē". Draugi, Jūs tik tiešām esat fantastiski :*
Uz atvadām – gan no 17, 16, 15, 14, 13, 12, 11, 10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, un viena gadiņa, kā arī no šīs vasaras, kas ir mana lieliskākā vasara manā mūžā. Par to arī kāda dzejas rinda. (Tik tiešām šī vasara manī ir atstājusi neizdzēšamas pēdas, tādēļ arī tieši šādi vārdi.. Kā arī pirms brīvlaika sākuma es tik tiešām gribēju bēgt prom no visa.)
Mēs gribējām doties prom,
Aizbēgt no dzīves,
No bēdām, no mājām.
Mēs bēgām, bēgām
Un aizskrējām tālu.
Nedaudz par tālu,
Lai paliktu dzīvi.
Mēs nedaudz nomirām,
Bet tik nedaudz,
Lai paliktu dzīvi
Un sapņotu vēl.
Sapņot par zvaigznēm,
Jūru un mums.
Sapņot par dienām,
Kad varam būt brīvi.
Vai ziniet?
Mēs dažreiz tā
Mēdzam sapņot
Vēl aizvien.
Sapņos mēs tiekamies
Un baudam dzīvi.
Sapņos mēs atkal
Esam tik divi.
/Martas veltījums aizgājušajai vasarai un gadiem/
Tik tiešām. Tā ir – grūti pamest vasaru, kad stāvi uz tās sliekšņa. Aizgājušajos trīs mēnešos es izbaudīju citu pasauli, notikumus savādākā gaismā, emocijām pārpilnu laiku un tagad šķiet, ka tik daudz kā trūkst/ pietrūks. Tik tiešām – es atvēršu savu mapīti ar vasaras bildēm un kavēšos divvientulībā ar savu vasaru. Bet es atgriezīšos vēl pie šī visa notikušā, jo šī vasara man bija ļoti īpaša. Paldies draugiem un visiem, kas to tādu padarīja!
Šovakar noklausījos pirmo reizi pēc dzimšanas dienas šo dziesmu. Jā, manās acīs saradās asaras!
Es dodos prom uz laiciņu un zinu, ka tas viss beigās ievilksies, jo šeit diez vai būs laika uzreiz atgriezties. Domās būšu šur vai tur, bet notekti ne te. Es braucu to skaistumu, ko redzu bildēs – beidzot redzēt savām acīm. To siltumu un visu pārējo, kas pie tā piederās. Pietam ar superīgu kompāniju. Pie reizes varbūt paspēšu pardomāt dzīvi un tās sniegtās iespējas.
Tiekamies pēc ceļojuma un vēl nedēļām! Gaidiet mani atpakaļ! :*
Es šeit mitinos jau trīs gadiņus. Kopā piedzīvots ir nenormāli daudz un es domāju būs vēl. Paldies par kopā pavadīto laiku, kad klāstu savas muļķības un visādi citādi galīgi garām rakstiņus, bet es zinu, ka tu man esi uzticīgs blogs un mani tik un tā uzklausi. Paldies lasītājiem, ja šeit tādi ir.. par to, ka Jūs šo visu lasāt. 🙂
Marrrtaaa's Blog 