Par visu un neko. Par mani un viņu.

Tagad arī es uzberu trīs saujas smilšu.. Kam? – Jums jālasa tālāk. (Tas par tām smiltīm ir abstrakti – vienkārši beidzot varbūt vajag izmantot bēru tēmu, par ko iesmējām veidojot manu dz.d.)

Ir aizritējis laiks. Daudz vai maz, tas jāspriež katram atsevišķi. Ir piedzīvots tik daudz un dažreiz šķiet, ka it nemaz. Ir pienācis laiks, kad arī man no tā visa ir jāatvadās. Tas bijis skaisti, emociju pārbagāti, sirsnīgi, smieklīgi, dažreiz nedaudz skumji, vientuļi, pārāk skaļi un trakulīgi. Īstenībā – es atvados no daļiņas sevis, kas tā pat uz visu manu atlikošo mūžu būs pie manis. Fantastiskam un piedzīvojumu pilnam laikam ir jāsaka ardievu!

Burvīgi, vienkārši burvīgi. Es viņu esmu iepazinusi un izdzīvojusi. Dažreiz šķiet, ka par maz, bet dažreiz varbūt bijis pārāk ļoti. Es atvados no maniem nepilngadības gadiem un.. šīs vasaras. Sirdī tā dzīvos vēl to laiku līdz pūkainās zeķes un siltā jaka būs neizbēgamas parādības. Paldies visiem! Paldies par smiekliem un visu pārējo!

“Ielas saulainā puse”, ko piedzīvoju šajā nedēļas nogalē vēl ilgi  slidīs manu sirdi. Visu novēlējumi, ziedi (kas tagad manā istabā atgādina botānisko dārzu), dāvanas un viss kopā piedzīvotais ir tas, ko man neviens nespēs atņemt. Nedaudz asaras acīs par visu aizgājušo, par to, kas vēl būs, bet visvairāk par to, kādi cilvēki man ir apkārt – cik daudz patiesus un jaukus vārdus viņi var teikt, cik reizes mani samīļot un sabučot, cik reizes var mani sveikt. Jūs esat FANASTISKI, Jūs esat patiesi labākais, kas ar mani ir noticis.

140 rakstzīmes ir daudz par maz, lai pastāstītu sajūtas, ko piedzīvoju "Ielas saulainajā pusē". Draugi, Jūs tik tiešām esat fantastiski :*

— Marta Helēna Vanaga (@Marrrtaaa) September 7, 2013

Uz atvadām – gan no 17, 16, 15, 14, 13, 12, 11, 10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, un viena gadiņa, kā arī no šīs vasaras, kas ir mana lieliskākā vasara manā mūžā. Par to arī kāda dzejas rinda. (Tik tiešām šī vasara manī ir atstājusi neizdzēšamas pēdas, tādēļ arī tieši šādi vārdi.. Kā arī pirms brīvlaika sākuma es tik tiešām gribēju bēgt prom no visa.)

Mēs gribējām doties prom,
Aizbēgt no dzīves,
No bēdām, no mājām.

Mēs bēgām, bēgām
Un aizskrējām tālu.
Nedaudz par tālu,
Lai paliktu dzīvi.

Mēs nedaudz nomirām,
Bet tik nedaudz,
Lai paliktu dzīvi
Un sapņotu vēl.

Sapņot par zvaigznēm,
Jūru un mums.
Sapņot par dienām,
Kad varam būt brīvi.

Vai ziniet?
Mēs dažreiz tā
Mēdzam sapņot
Vēl aizvien.

Sapņos mēs tiekamies
Un baudam dzīvi.
Sapņos mēs atkal
Esam tik divi.

                         /Martas veltījums aizgājušajai vasarai un gadiem/

Tik tiešām. Tā ir – grūti pamest vasaru, kad stāvi uz tās sliekšņa. Aizgājušajos trīs mēnešos es izbaudīju citu pasauli, notikumus savādākā gaismā, emocijām pārpilnu laiku un tagad šķiet, ka tik daudz kā trūkst/ pietrūks. Tik tiešām – es atvēršu savu mapīti ar vasaras bildēm un kavēšos divvientulībā ar savu vasaru. Bet es atgriezīšos vēl pie šī visa notikušā, jo šī vasara man bija ļoti īpaša. Paldies draugiem un visiem, kas to tādu padarīja!

Šovakar noklausījos pirmo reizi pēc dzimšanas dienas šo dziesmu. Jā, manās acīs saradās asaras!

Tās saradās tā vienkārši – no laimes sajūtas!

/Es pati – Marta Helēna Vanaga/

skatapunkts.

Dzīve ir sarežģīta. Tik tiešām ļoti sarežģīta. Dažreiz tā šķiet ļoti izprotama, vienkārša, bet tad pēkšņi ir kāds pagrieziena punkts, kas maina cilvēka domas, darbus un varbūt pat uzskatus. Uz notiekošo var skatīties dažādi.. kā es to daru ir zināms tikai man.

Ir kāds iemesls un varbūt par vairāki, kādēļ es šo rakstu. Pienāk brīdis, kad emocijas un piedzīvojumi ir sakāpinājuši visu – dzīves uztveri, plānus, ieceres. Divas sasodīti fantastiskas nedēļas ar Deju svētkiem, draudzeni no Anglijas, daudzām īpašām satikšanās reizēm un visam pa vidu vēl festivāls. Jā, šī vasara pierāda to, ka tā ir labāka par iepriekšējo. Varbūt ir vēlme nedaudz par to arī paraudāt, jo šis laiks un ne tikai divas nedēļas ir bijušas fantastiskas.. Varbūt pat tik superīgas, ka nedaudz sāp. Nedaudz par to, ka tieši tā vairs nebūs un tādēļ, ka kaut kas ļoti skaists, prieka pārpilnu emociju ir beidzies. Bet jāskatās uz visu no gaišās puses. Tas ir laiks, kuru pavadīju kopā ar tik tiešām brīnišķīgiem cilvēkiem, ieguvu neatkārtojamas emocijas un iespaidus. Tagad nedaudz jāatgriežas uz zemes, lai pēc laika atkal spētu lidot.

Tā dzīvē ir iekārtots. Lai vai kā arī lietas notiek vai arī nenotiek – tas viss ir fantastiski: iespaidi, emocijas un atmiņas. Tas viss ir bijis kas ļoti īpašs un neatkārtojams. Ik vienam dzīvē novēlu dažreiz padzīvot sapņos, nedomāt par realitāti un nokļūt citā dimensijā. Bet arī novēlu pēc laika atgriezties realitātē uz planētas Zeme. Tas viss ir skaisti. Galvenais, ka vienmēr zini, ka turpinājums ir tas, kas mani un visu satur kopā.

/šoreiz – Saule/

ko tālāk?

Sveiks, draugs!

Atkal laiks pasteidzies. Klāt piektdiena. Svētīgā un reizē nelaimīgā diena, kas liecina par to, ka nedēļas nogale sākas, un tieši šī piektdiena par to, ka jūnijs jau gandrīz izskanējis. Līdz ar to arī divas pirmās jūlija nedēļas var jau dēvēt par bijušām (savā ziņā), jo tās ir pilnas ar notikumiem, kuri būs pilni ar emocijām. Uhtī, tas būs tik trakoti forši. Miega trūkums, nedaudz sāpošas kājas un viss, kas pienākas pie deju svētkiem un laika, kad viesojas draudzene no UK. Principā, šīs ir tās gaidītakās nedēļas. Un tas viss ir te pat – aiz stūra. Jau gandrīz ir pie manām durvīm un dedzīgi vēlas pieklauvēt, bet ir nedaudz laika. Tik niecīgi maz, ka var paspēt vien izdarīt pēdējos neizdarītos darbus, kas vienmēr tiek atlikti uz pēdējo brīdi.

Lai vai kā par tām nedēļām, pasākumiem un emocijām, bet rodas jautājums – ko tālāk? Kas būs tas, kas sekos pēc šī priekpilnā laika? Pirmkārt tā laikam būs atpūta, otrkārt, laiks ar mīļajiem, jo sanācis tā, ka šajā “brīvlaikā” esmu satikusies ar pāris cilvēkiem. Vajadzētu doties uz Plakano galu, ja mani tur kāds pieņems, vajadzētu pēc tam turpināt darboties pie sava un vēl dažu projektiņa un tad būs jādodas jau nākamajā piedzīvojumā. Tā vien sanāks – tada elpas ievilkšana, lai dotos tālāk.. un tad jau – ak, kā negribās pieminēt šos vārdus, tāpēc arī neteikšu. Jā, sanāk, ka visa vasara ir aizplānota, bet es tikko tikai atvēru pirmo grāmatas vāku. Šī vasara tāda pilna ar darbiem un ne tikai man, bet arī citiem, tāpēc iezogas tāds nedaudz auksts salnas dzēliens sirdī, jo šī ir pēdējā tāda īstā vasara.. pēdējā pirms 12. klases, pirms došanās tālāk savā dzīvē. Vēl kādas citas sajūtas varēs noķert nākamajā vasarā, bet tas būs pavisam citādi. Ir cilvēki, kuri saka, ka grūti ir tiem, kuri nezina, ko darīt savā dzīvē tālāk, bet grūti ir arī tiem, kuri zina, jo viņiem ir jācenšas sasniegt savas ieceres, sapņus un liela ir vilšanās, ja tā nepiepildās. Tie, kuri nezina, viņiem ir vienalga, bet tie, kuri apzinās, kas jādara – uztraucas, domā, prāto, kā tik pie kārotā.. cik sāpīgi, ja pielikts tik daudz pūļu, bet rezultāts, kas jāsasniedz nav sasniegts. Tad rūgtums sirdī ir neizskaidrojas. Tu pats un tavi tuvie zina, cik spēka esi pielicis, bet cilvēki, kuri tikko tevi satikuši pasaka: “Nē! Tu netiec budžetā..” Tu paliec viens un nesaprasts. Atceries visu, ko esi darījis un pēkšņi – esi palicis bez mērķa un tā piepildījuma. Tā ir smaga vilšanās, bet par to jārunā pēc gada, kad mani tas nu jau skars neizbēgami. Protams, ceru, ka man šie bargie vārdi aizceļos garām, bet tieši tapēc ar visiem darbiem un nedarbiem šī vasara ir jāizbauda no visas sirds, lai pa nākamo mācību/darbu/deju un izglītošanās gadu varu sagatavoties i exzāmeniem, iestāj-exzāmeniem  un vispār turpmākajai dzīvei kā tādai..

Ak, Dievs! Tikko sapratu, cik nepozitīvi, bet reāli izklausījās iepriekš rakstītais, bet lai vai kā.. Es zinu, ka mums visiem izdosies! 🙂

Jā, tad jau pēc visa izsecinātā jāsaka, ka tā “lielā dzīve” nav nemaz tālu. Eh, bet teikšu Ulda Stabulnieka vārdiem.. “Es mīlu dzīvi skaisto!”

/Cerību pilnā Mārdža/

it nemaz

Un es beidzot sevi piespiedu.. ne pa varītēm, bet vienkārši saņēmu spēkus, lai šeit kaut ko ierakstītu.

Pagājis laiks.. ļoti daudz. Šis gads pierādīja, ka man tik tiešām laika sadalījumā un mūzas esamībā ir izcirsti robiņi. Šie robiņi pamazām sāk atgriezties, bet šī vietne tā pat nesaņem tik daudz manas uzmanības, jo es cenšos veidot ko lielu.. ko? Tas lai pagaidām paliek noslēpums, bet varu pastāstīt, ka domājot, pierakstot idejas, dzejojot un visādi citādi daroties, ir atgriezusies mana mūza. No vienas puses šim “lielajam” vēl ir daudz laika, bet es sāku visu pamazām plānot, jo tie, kuri zina, ka esmu nedaudz pedantiska un perfekcioniste, zina, ka ja kaut kas noiet greizi, es vairs neesmu “priecīga”. Tāpēc mirkļos, kad mani piemeklē mūza – visu tās spēku novirzu uz konkrētām citām lietām nevis rakstu tapšanai. Kaut gan savā ziņā arī tas viss būs viens liels raksts – pagaidām visvērienīgākais manā mūžā.. Un vispār – ideju man ir daudz. Pati par tām brīnos, bet vēl lielāku pārsteigumu rada tas, ka pastāv diezgan liela iespējamība to visu piepildīt.

Kas ar mani vispār bija noticis? – Skola, dejošana, darbiņi, pasākumi un tomēr arī atpūta pielika savu pirkstu pie tā, lai šeit tik tiešām gandrīz vairs neiegreiztos. Žēl, bet tā dzīvē sanāk. Atzīšos, ka vienu brīdi bija doma šo visu “bodīti” klapēt ciet,  bet tomēr tā neizdarīju. Es nesolu, ka šeit bieži parādīsies mani ieraksti, bet negribās šo visu aizvērt uz visiem laikiem, jo šeit ir diezgan daudz manis. Varbūt arī šo man ir jāizmanto tajā “lielajā”. Bet lai nu kā tur būtu vai arī nebūtu. Man pagaidām ir dikti forša un darbīga vasara, kas ir tikai tikko sākusies. Vēl tik daudz pasākumi un iešanas priekšā. Es saku: “Būs fantastiski!”

/Mārdža/

vēl mazliet un dejotprieks

Sveiki, ļautiņi!

Šeit kādu laiku nekas netika rakstīts, jo es nemaz nebiju pie datora, kur nu vēl interneta. Pavadīju interesantu un nevajadzīgu braucienu uz Valmieru, bet nu vismaz piedzīvojumi. Tad pabiju kokļu dienās, kas šogad izskatījās un arī bija tīrākā izdzīvošanas skola skolā. Kā arī pasvinēju svētkus draugu lokā.
Nu es esmu mājās un  šī arī tagad uz divām nedēļām būs mana patstāvīgā uzturēšanās mītne, neskaitot kādu izbraucienu uz citu vietu.
Nu es arī varu normāli gulēt, gulēt tik, cik vien es ilgi to vēlos, es to ar šodienu arī sāku izmantot. No rīta pamostoties es izdomāju, ka vajag aiziet līdz TV kastei un to ieslēgt (šādu rīcību no manis bieži negadās redzēt, jo ar TV nu jau kādu labu laiku esmu uz Jūs) un tur iet prologs pagājušā gada deju svētku  lielkoncertam. Man viss bija skaidrs – man jāskatās TV. Protams, ka kaut ko tik skaistu skatoties pārņem lepnums, parādās smaids sejā un atceries – kā tur bija uz laukuma, kad jūties kā pankūka, bet tajā brīdī emocijas un dejotprieks pārsit dedzinošos saules starus. Protams, ka pēdējās divās dejās neizbēgama bija arī zosāda, bet tas tikai rāda to, ka mums, dejotājiem, līdz skatītājam ir izdevies aizsūtīt visu savu spēku, emocijas un dejotprieku. Šeit jau vairs nav runa tikai par šo uzvedumu, bet arī par manu personīgo atmiņu bagāžu, kas ir palikusi daudz pilnāka un pozitīvāka kopš pagājušā gada deju sētkiem, šīm vairākām dienām kopā ar pozitīvajiem un smieklīgajiem cilvēkiem no Šeku Reku (cenšos reklamēt mūsu kolektīvu – neņemiet vērā).  Hip, hip urā, mums!

Vai tad nav prieks saktīties? Un vai tad nav prieks atcerēties, dejotāji? 🙂
Cerams, ka vēlāk man būs kāds laiciņš, lai Jūs apjūsmotu ar vēl kādu rakstu.

/Mārdža/