Par visu un neko. Par mani un viņu.

Tagad arī es uzberu trīs saujas smilšu.. Kam? – Jums jālasa tālāk. (Tas par tām smiltīm ir abstrakti – vienkārši beidzot varbūt vajag izmantot bēru tēmu, par ko iesmējām veidojot manu dz.d.)

Ir aizritējis laiks. Daudz vai maz, tas jāspriež katram atsevišķi. Ir piedzīvots tik daudz un dažreiz šķiet, ka it nemaz. Ir pienācis laiks, kad arī man no tā visa ir jāatvadās. Tas bijis skaisti, emociju pārbagāti, sirsnīgi, smieklīgi, dažreiz nedaudz skumji, vientuļi, pārāk skaļi un trakulīgi. Īstenībā – es atvados no daļiņas sevis, kas tā pat uz visu manu atlikošo mūžu būs pie manis. Fantastiskam un piedzīvojumu pilnam laikam ir jāsaka ardievu!

Burvīgi, vienkārši burvīgi. Es viņu esmu iepazinusi un izdzīvojusi. Dažreiz šķiet, ka par maz, bet dažreiz varbūt bijis pārāk ļoti. Es atvados no maniem nepilngadības gadiem un.. šīs vasaras. Sirdī tā dzīvos vēl to laiku līdz pūkainās zeķes un siltā jaka būs neizbēgamas parādības. Paldies visiem! Paldies par smiekliem un visu pārējo!

“Ielas saulainā puse”, ko piedzīvoju šajā nedēļas nogalē vēl ilgi  slidīs manu sirdi. Visu novēlējumi, ziedi (kas tagad manā istabā atgādina botānisko dārzu), dāvanas un viss kopā piedzīvotais ir tas, ko man neviens nespēs atņemt. Nedaudz asaras acīs par visu aizgājušo, par to, kas vēl būs, bet visvairāk par to, kādi cilvēki man ir apkārt – cik daudz patiesus un jaukus vārdus viņi var teikt, cik reizes mani samīļot un sabučot, cik reizes var mani sveikt. Jūs esat FANASTISKI, Jūs esat patiesi labākais, kas ar mani ir noticis.

140 rakstzīmes ir daudz par maz, lai pastāstītu sajūtas, ko piedzīvoju "Ielas saulainajā pusē". Draugi, Jūs tik tiešām esat fantastiski :*

— Marta Helēna Vanaga (@Marrrtaaa) September 7, 2013

Uz atvadām – gan no 17, 16, 15, 14, 13, 12, 11, 10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, un viena gadiņa, kā arī no šīs vasaras, kas ir mana lieliskākā vasara manā mūžā. Par to arī kāda dzejas rinda. (Tik tiešām šī vasara manī ir atstājusi neizdzēšamas pēdas, tādēļ arī tieši šādi vārdi.. Kā arī pirms brīvlaika sākuma es tik tiešām gribēju bēgt prom no visa.)

Mēs gribējām doties prom,
Aizbēgt no dzīves,
No bēdām, no mājām.

Mēs bēgām, bēgām
Un aizskrējām tālu.
Nedaudz par tālu,
Lai paliktu dzīvi.

Mēs nedaudz nomirām,
Bet tik nedaudz,
Lai paliktu dzīvi
Un sapņotu vēl.

Sapņot par zvaigznēm,
Jūru un mums.
Sapņot par dienām,
Kad varam būt brīvi.

Vai ziniet?
Mēs dažreiz tā
Mēdzam sapņot
Vēl aizvien.

Sapņos mēs tiekamies
Un baudam dzīvi.
Sapņos mēs atkal
Esam tik divi.

                         /Martas veltījums aizgājušajai vasarai un gadiem/

Tik tiešām. Tā ir – grūti pamest vasaru, kad stāvi uz tās sliekšņa. Aizgājušajos trīs mēnešos es izbaudīju citu pasauli, notikumus savādākā gaismā, emocijām pārpilnu laiku un tagad šķiet, ka tik daudz kā trūkst/ pietrūks. Tik tiešām – es atvēršu savu mapīti ar vasaras bildēm un kavēšos divvientulībā ar savu vasaru. Bet es atgriezīšos vēl pie šī visa notikušā, jo šī vasara man bija ļoti īpaša. Paldies draugiem un visiem, kas to tādu padarīja!

Šovakar noklausījos pirmo reizi pēc dzimšanas dienas šo dziesmu. Jā, manās acīs saradās asaras!

Tās saradās tā vienkārši – no laimes sajūtas!

/Es pati – Marta Helēna Vanaga/

Atskaite jeb jāaptver, kas noticis 365 dienās

Laba diena!

Pēdējā gada diena, kad prātā viesojas visādas dīvainas domas. Citi vēlas rakstīt gada atskaiti, citi tikai novēlējumus, bet es vēlos nedaudz aptvert, cik daudz kas ar mani ir noticis un pateikties visiem par to!

Šogad sāku kaut ko darīt pie sava nākotnes mērķa sasniegšanas, tādēļ viena apliecība man jau ir kabatā. Šis nebija mans vienīgais solis pretī nākotnei (ne jau laika mašīnai), arī uzsāku nopietnākus darbus, lai nākotnē būtu vieglāk gan skolā, gan dzīvē. Protams, klāt nākušas arī raizes, bet tās var pieciest, ja ņem vērā visus pārējos apstākļus. Tagad dejoju divos kolektīvos. Tas ir super forši un arī super nogudrinoši, jo nedēļā no dejošanas ir tikai divas brīvas dienas (ja paveicas). Saka, ka dejošana nekad nevar būt par daudz, tā jau ir, bet dažreiz gribās ievilkt elpu un atpūsties.

Ak, mani foršie ceļojumi uz Poliju, Lietuvu x2 un Vāciju! Tie visi tik tiešām bija superīgi. No katra ir ko atcerēties, smieties un cerēt, ka kādreiz es piedzīvošu tādus pašus ar tik pat neatkārtojamu kompāniju! Paldies, mūzikas skolai, Šeku Reku, TDA-Zīlei un skolai (vācu valodas biedriem)!

Superīgi notikumi ir piepildījuši manu vasaru: koncerti, pasākumi, kopā pavadītais laiks ar saviem normāli nenormālajiem draugiem. Sirdī, protams, iezogas skumjas, jo daži draugi ir aizripojuši tālāk prom no manis (ne kilometrāžas ziņā), bet gan visa pārējā. Bet šķiet, ka tur neko nevar darīt, tādēļ jādzīvo tālāk un jāsamierinās. Kaut gan es būtu priecīga, ja viss atgrieztos kaut cik parastajās sliedēs. Dažreiz es pati jūtu, ka vajadzētu būt citādāk, bet tagad viss notiek tā.. un neko nevar mainīt. Kā arī mani šogad piemeklēja brīnums (tā varētu teikt), varbūt es beidzot to biju pelnījusi, tādēļ, paldies, visu notikumu sakrišanai, lai tagad jau gandrīz 8 mēnešus man līdzās būtu vēl viens cilvēks, kas mani noķers, ja krītu, noslaucīs asaras, ja raudu un uzvārīs tēju, ja esmu pārsalusi. Paldies, Nik!

Mans gads ir bijis tik superīgs tāpēc, ka man apkārt ir mani labākie draugi un ģimene.. Vienmēr var uz viņiem paļauties!

“Ir cilvēki, kurus es atstāšu 2012. gadā, bet ir cilvēki kuri jau gadu no gada ir un būs man līdzās! Paldies Jums par to, draugi!”

Paldies par visu piedzīvoto un to, kas vēl būs! Novēlu visiem 2013. gadā atrast sirdsmieru, piedzīvot brīnumu, izjust mīlestību, lietu, saules starus, dzirdēt smieklus, asaras (prieka) un labu mūziku, satikt jaunus cilvēkus, nestrīdēties un iemīlēt ik dienu, ko nodzīvojat!

/Marta Helēna Vanaga vēl košu 2013. gadu/

Brīži

Sveiki visapkārt!

Oi, laiks atkal aizrikšojis. Daudz, ļoti daudz darbi: ikdienišķie, ierastie, negaidītie, svarīgi, nesvarīgi un nekad nebijuši. Daudzi mazi un lieli. Tiešām ir notikušas lielas pārmaiņas. Un brīdis, kurā es dzīvoju tagad?
– Ir pirms Ziemassvētku periods, kad visi ir mierīgi, saticīgi, jauki, mīļi, gādīgi. Pārdomu laiks, kad tiek rakstīti gada rezumē un nākamā gada ieceres, bet es.. Es atrodos tajā brīdī, kad nezināmu vai arī zināmu iemeslu dēļ es sabrūku un nevaru neko. Tas ir daudzo darbu dēļ un arī pārmaiņu. Ir lietas, ar kurām mēs sadzīvojam/dzīvojam no dzimšanas vai ļoti ilgu laiku un bez tām mēs varētu iztikt, bet brīdī, kad ir jāšķirās no tām, mēs to nespējam, ja tomēr tās tiek mums atņemtas, tad mūs (vismaz mani) pārņem skumjas un tukšuma izjūta. Tieši tādu es piedzīvoju tagad. Jūtos iztukšota, viena un nevajadzīga.

Piedzīvoju to briesmīgo brīdi, kad zini, bet tajā pašā laikā nezini, kas notiks. Tad pa galvu sāk šaudīties visdažādākās domas un variantu, kā būtu ja… Ir pagājušas vairāk kā 24h pēc šo domu iezagšanās galvā, un tās tikai pieņemas spēkā. Ir labi, ka zinu, ka ir draugi, kuri atnāk apciemot, parunāties ir labāk, ja ir kāds, kurš tur tavu roku un saka, ka viss būs labi. Ir superīgi, ka draugi atnāk ciemos, lai papļāpātu, tas tiešām ir neizmērojami jauki. Bet diemžel šīs domas neizgaist. Es nezinu, kādēļ šoreiz no tām ir tik ļoti grūti atvadīties. Bet es ceru, ka paies laiciņš un tās atkāpsies, jo sapratīs, ka es par tām esmu stiprāka.

Kamēr citi vēl guļ pēc vakardienas ballītes, es piekārtošu mitekli un došos uz Rīgu brīvprātīgi – piespiedu kārtā. Semināra lekcija un cerems, ka atradīšu Arnoldu, kur būtu ar mieru piebiedroties dāvanu pirkšanā.

Šis man uzlabo garastāvoklis, bet tik tiešām, tagad ar miera un es visu mierīgi varu paspēt sajūtu es dodos.

/Mārdža/

diemžēl, līst.. kaut saule spīd

Labdien! (Vai drīzāk, labvakar!)

Ir pagājis laiciņš, rudens pieņēmies spēkā un lietus līst.. ārā un ne tikai. Pagājusi raiba nedēļa ar ļoti daudz piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un cerams, ka izdzīvojumiem. Spilgtākās ainiņas no tās tika piedzīvotas dejošanas mēģinājumos un cetrutdienā, kā arī otrdienas papļāpāšana dejošanā arī bija tikti jauka.

Pirmkārt, aizvadīti pirmie treniņi atpakaļ Zīlē. Viss jauki, esmu atpakaļ dejā un lielā kolektīvā.

Otrkārt, esmu priecīgi pārsteigta par „Esi dzejnieks!”rezultātiem, kurā ieguvu godalgu. No vienas puses tas ir tikai papīra gabaliņš un pāris dāvaniņas, bet no otras, tā ir motivācija turpināt pierakstīt, tad kad gribās un galu galā, nekļūstot par Ziedoni vai Aspaziju, atrast kādu vietu, kur paslēpties no ikdienas nomāktības, skriešanas un satraukumiem un uzrakstīt pāris burtus blociņā.

Treškārt, ceturtdien biju uz Vladimira Pavlova personālizstāted atklāšanu. Atzīšu, ka kādreiz tik tiešām esmu vēlējusies apmeklēt mākslas darbu istādi tās atklāšanā un re – tur nu es biju. Interesants vakars ar reti satiekamiem draugiem bija kā ķiploki manam novārgušajam organismam.

Ceturtkārt, piektkārt un vēl daudzkārt. Šodien spīd saule, līst lietus ne tikai aiz loga, diemžēl. Par lietu. Lai arī cik ļoti es censtot, lai tā nenotiek, bet es nevaru neko izdarīt, jo es nespēju saprast, ka tā var ilgtermiņā. Tas viss ir degradējoši, jo, cilvēki, ir jābūt pozitīvākiem un varbūt pat jāmaina tas, kā Jūs domājat. Ja tas tā nenotiks, tad drīz vien mēs visi būsim pelēki, sadrūmuši, šalles apsējuši un pat necentīsimies vien otram sniegt palīdzīgu roku. Es Tev vienmēr to sniegšu, bet tas sāk palikt diezgan grūti. Man tā negribās to teikt, bet tik tiešām: „Tev ir jāmainās.” Ir jāpadomā par to, kas ir dots, kas varētu būt ņemts nost. Jādomā vai tiešām vienmēr viss ir jāuztver tik šausmīgi, ka pēc tam uz visu dienu ir jāieskābst. Nevajag pārspīlēt ar jeb kuru notikumu. Viss notiek, kā tam ir jānotiek, un ja tā nav, tad nav jānolaiž rokas, bet gan jāsatver kāda cita un jāpalīdz tai.

Pašlaik man ir ļoti daudz, ko teikt, bet es to nespēju, jo zinu, ka atkal sāks līt lietus.

/Mārdža/

Senais labrīt!

Labrīt!

Uh, cik sen šeit nekas nav ieraktīts. Vai jēga paskaidrot? Es nezinu, bet ar lielajiem kravas vilcienu vagoniem varu izskaidrot to tā, ka pēdējā laikā ir tik daudz darāmā, pasākumi un notikumi, kā arī iedvesmas rūķīši ir izvēlējušies kādu cilvēku par labāku draugu nekā mani. (Skumja seja) Kaut gan nē, nav tā, ka neko neesmu rakstījusi – savu vienīgo iedvesmu esmu izlikusi mājasdarbu skribelēšanā un arī aptuveni kaut kas ir nonācis šeit, tikai saglabāts pie `melnrakstiem`. Bet nu jau man sev pat kauns skatīties acīs, jo tik tiešām vēlos šeit ko ieskricelēt, bet man tas neizdodas. Varētu teikt, ka esmu aizrāvusies ar pavasari un tā baudīšanu!

Ja runā par pavasari un tā pilnplaukuma izjušanu, tad arī ir jāatsāk labrītiņi. Svētdienas rīts + bildīte, kā bija pagājušajā gadā, tikai šoreiz nebūs tik pliekani, kaut ko pamainīšu, lai ir mundrāk. 🙂 Lūk tā.

Kas konkrēti tieši ar mani ir noticis? – Vienlaicīgi daudz un nekas. Tā dabiski ir sanācis, ka ar mani notiek viss un tajā pašā laika nekas. Es cenšos uztver apkārtnotiekošo kā pašsaprotamu un neko īpašu, vismaz lielākajā daļā no notikumiem.

Ja runā par vasaru, kas tūlīt, tūlīt būs klāt – huh, tā būs atkal viena traki forša&jautra vasara ar lērumu piedzīvojumiem, kuros metīšos kopā ar saviem vislabākajiem draugiem, dejotājiem (khem` – apmēram 6) un arī noteikti jauniem cilvēkiem, ko iepazīšu, bet tagad gan laiks iet, jā, SAUĻOTIES un pildīt mājasdarbus, wouhou. Vēl palicis tikai nedaudz un viss, viss būs cauri! 🙂

/Mārdža aizsapņojusies/

365 dienas

Laba diena, šajā burvīgajā, burvīgajā dienā!

Esmu pamanījusi, ka man nav laika un arī vēlēšanās šeit kaut ko rakstīt, bet kaut gan es tikko samelojos, jo vēlēšanās man ir un kādas vēl pie tam. Tik tiešām es vēlos dzirdēt sava datora taustiņus skrapšķam, kamēr es veidoju skaistu rakstu par ikdienišķajām sadzīves problēmām. Tā kā man neatliek laika šeit klāstīt ikdienas piedzīvojumus un es arī apzinos, ka nevienu tā pat tie neinteresē, tad nu šeit iegriežos retāk, diemžēl. Es jau saprotu, ka šeit rakstītais ir tikai man vajadzīgs.

Jūs taujāsiet, kāpēc tāds nosaukums? – Tas ir pa visam elementāri. Redzieties, pavasaris ir tieši tāds un tikai tāds gadalaiks, kurā vienmēr visi gadi satiekas. Kā tas ir? – Uzmetas lielā nostaļģija un sēdi, domā par to kā ir bijis, tāpēc arī šoreiz tieši par to – 365 dienas ar nelielu draugu piesitienu, nostaļģiju, cerību uz atkalredzēšanos tā pat kā pagājušā gada pavasarī.

Katram no mums ir savs gadalaiks. Man tādi ir visi – ar katru saistas, kas cits, bet tagad ir pavasaris, tāpēc arī par to. Es apstājos un padomāju ikdienas steigā par to, kā ir bijis. Uhtī, kā tik nav bijis. Es pašreiz domāju par to, cik to 365 dienu laikā daudz var notikt. No pavasara mīlestības līdz klusēšanai, no labākās druadzības līdz bezpersoniskai gulēšanai gultā, no jauniegūtiem draugiem nu jau atmiņām. Šis iepriekšējais teikums bija, jā, tieši tā, nedaudz paskarbs, tiešs, bet arī melīgs. Melīgs tā iemeslta dēļ, ka draudzība, jā, tik tiešām, tā ir palikusi atmiņās, jo vairs nav tāda, bet tas nav vistiešākajā nozīmē, domāts atmiņās, jo viss, kaut vai nedaudz, bet tuvojas saules gaišajam staram. Tur jau ir tā lieta ar draudzību – tas, kas ir bijis, ir bijis, bet kas vēl var būt?

Un tās pārrautās saiknes,
tās zaudētās dienas,
kad varējām smiet
nu jau ir piemirstas lietas.

Uhtī, kā gribētos tā pat kā pagājušajā ar saulainām atmiņām pilnajā pavasarī, skriet un lēkt līdz spēka iztrūkumam, staigāt līdz tulznām uz pēdām un runāt līdz mēles nodeldēšanai.
Biju izgājusi ārā aizvakar, tā gribējās runāt par tām pašām lietām, atgadījumiem, bet atskārtu, ka esmu citur – nu jau citā dimensijā, citā pagalmā. Bet ziniet, es gribu paturēt visu, kas ar mani ir bijis, bet tik un tā, kaut vai zaudēt nedaudz tās 100 dienas, lai atgūtu to, kas bija pirms gada. Es pieķeros laika sprīdim, pulksteņa ritējumam, vēlos atgriezt pulksteņa rādītājus, pieķērties tiem klāt un nekad nelaist vaļā. Mēs tikai ar laiku saprotam, kas mums ir patiešām nozīmīgs, nu, ja, es esmu sapratusi, tie esat Jūs, mani pulksteņa rādītāji, kaut vai citreiz asi un dzēlīgi, tieši un trāpīgi, bet Jūs esat vienīgie tādi, kas rāda manas dzīves pareizo laiku.

Viss ir mainījies. Visi ir mainījušies, gan laiks ir pielicis soli, gan cilvēku raksturi mainījušies, bet apjukums iestājas tajā brīdī, kad saproti, ka laikam ir vērtība, jo to nevar izmainīt, jo es redzu laiku. To var redzēt, sajust un nu jau vairs nedzirdēt.

365 dienas. Ko tās nozīmē Jums? Padomājiet, kas bijis pirms gada un kā ir tagad. Es nesaku, ka man ir sliktāk, bet zinu, ka varēja būt citādāk.

/Mārdža iekāpusi nostaļģiskajā/

vārds `draugs`

Labdien, mani “draugi”! (Varu Jūs tā dēvēt? Tas nu ir atkarīgs no tā, kurš šeit ir iemetis aci un kuru reizi. Ja tas notiek regulāri, bet neesi mani saticis dzīve, tad: “Čau, draugs!”, ja iemet šeit aci pirmo reizi: “Čau, topošais draugs!”, ja esi viens no tiem, kuriem esmu teikusi: “Tu esi mans draugs!”, tad arī Tev mans draudzīgais: “Čau!”)

Pašsaprotamās lietas, jā, protams, laiks skrien nežēlīgi ātri, bet pie manis tas ir nedaudz apstājies, lai es padomātu par to, ko tad man īsti nozīmē draugi, kas ir mani draugi, tuvāki, tālāki, kam vispār man viņi ir domāti? Varbūt padomā arī Tu par to.

Manī iezagusies nostaļģija par to, kā ir bijis, kā ir un kā būs. Tā jau ir viena no tām parastajām ikdienas sajūtām, ka kaut ko nožēlo, kaut ko vēlies un kaut kas vienkārši notiek vai Tu to vēlies vai nē. Cik cilvēki nav gājuši cauri manai dzīvei, bet cik patiesu draugu ir palicis pie manis? Cik ir tādu, kuriem es varu zvanīt jeb kurā diennakts laikā, uz kura pleca paraudāt, ar ko izrunāties un vienkārši nedarīt neko. Man ir tik neizsakāmi žēl, ka ir tādi, kuri man ir bijis viss, bet tikai uz kādu laiku, bet tagad tik stipri ir mainījušies, ka pietiek vien ar – Čau! Man bail ir par to, ka pēc laika mēs iesim pa ielu garām kā svešinieki un drūmākajā dienā pat neapmainīsim acu skatus viens ar otru. Bet mums visiem ir bijis tik daudz, tik daudz kā kopēja, kādreiz nebija diena, kad nebūtu runājuši vai darījuši ko kopā. Tagad tas ir brīnums, ja mazliet neienīstu tos pārējos vien tāpēc, ka viss ir tik ļoti mainījies. Šajā brīdī pat var šo netendēt tikai uz šiem dažiem, (nesauksim vārdos, kuriem) bet arī uz citiem vecajiem.

Citreiz ir tā, ka tad, kad pārtrūkst šī tuvā draudzība sakritību dēļ, tas nav nekas nozīmīgs, jo tikai pēc laika saproti, vai cilvēki bija ļoti nozīmīgi vai nē. Un tagad ir pagājis šis laiks un es saprotu, ka šie bija tie, kas ir ļoti nozīmīgi vēljoprojām. Vienmēr mani interesē, vai šie otrie cilvēki arī kādreiz par to aizdomājas un kādas sajūtas pārņem viņus? Viņi nožēlo vai nenožēlo?

Es ļoti dusmojos, es dusmojos uz šīm gandrīz pusgadu vecajām sakritībām, tās pat varbūt nebija sakritības, vienkārši ir tā, ka, ja ieņem ko galvā, tad pie tā turies kā pie pēdējā flīģeļa vāka kā Titānikā un tas ir arī viss. Žēl, ka šī iedoma un citas nevajadzīgas un nožēlojamas sakritības dēļ ir izjucis tik daudz kas brīnišķīgs, tas ir tik nožēlojami. Es zinu, ka neesmu vienīgā, kurai ir šādi brīži, kad atceries, apdomā visu un saproti, ka paliek skumji ap sirdi, jo ir tik daudz, kas ir bijis, bet vēl vairāk varēja būt.

Arī tagad. Jā, tieši pašreiz es domāju, kas notiks pēc laika ar to, kas ir tagad. Attiecībām ar maniem pašreizējiem draugiem, vai tas atkal ir uz laiku? Vai tomēr tā pat kā ar Z, W un S? Es ceru, ļoti ceru, ka tas ir tā pat, jo ja nav, tad atkal pēc laika man būtu jāraksta tik pat domājošs un nostaļģiju pilns raksts, gandrīz ar tām pašām domām un vārdiem, lai saprastu, ka atkal kāds guļ virs flīģeļa vāka.

Par to, ko man tas viss nozīmē? – Katrā no dzīves posmiem (cik man tādu vispār ir bijis, hahahahaha) draugu nozīme ir bijusi dažāda, kāda tā ir tagad? Es 100% neesmu pārliecināta par tās pareizo definējumu, tāpēc varu to aprakstīt tikai aptuveni. Draugi man ir tā daļiņa, kas palīdz iet uz skolu (jo zinu, ka tur viņus satikšu), kas palīdz rakstīt zpd (jo zinu, ka aizbraukšu uz Rīgu un pēc LNB apmeklējuma es iešu paēst kopā ar viņiem), kas palīdz man dejot (jo zinu, ka aiziešu uz treniņu un būs vismaz viena priecīga seja mani ieraugot), kas palīdz man darīt visu (jo zinu, ka vienmēr pēc kāda pasākuma būs pie kā aiziet, jo zinu, ka būs kas mani uzjautrinās, jo būs, kas pasniedz roku, lai izdarītu).

Ir cilvēks, kas par mani ir sacījis: “Tu esi cilvēks, kuram draugi un tuvākie ir VISS, tu par tiem (mums, hehe) cīnies un tā, bet reti kad saņem atpakaļ to, ko patiešām esi pelnījusi.” Tad man rodas retoriskais jautājums, jo zinu, ka pateisu atbildi tā pat es nesaņemtu, kāds draugs citiem esmu es?

Tā pat viss šeit rakstītais sanācis diezgan haotisks, bet tā pat vajag, man šķiet. Cerams, ka tie daži, kas man ļoti pietrūkst – atgriezīsies. Kuri tagad ir ap mani – nepametīs.

/Mārdža par vārdu draugs/

bijušais un nākamais!

Es atskatos uz gandrīz jau pagājušo gadu. Man paliek nedaudz skumīgi ap sirdi, tapēc, ka tā kā bija šogad vairs nebūs nekad un tas, ko neesmu izdarījusi 2011. nekad arī nenotiks.. Tas notiks, tikai nu jau 2012.

Ko es varu teikt? Teikt es varu daudz, daudz un vēlreiz daudz. Tas ir bijis no nevaldāmiem smiekliem līdz tik pat nevaldāmām asarām, no slinkošanas bezdibeņa līdz dienām, kad nedabū apsēsties, no pozitīvisma kalngalam līdz ieslīgšanai nelielās depresijās. Tā nu tas ir bijis. Bet, protams, 2011. gads ir bijis labāks kā iepriekšējais. Tas ir bijis daudz trakāks, krāsaināks un ar visneparedzamākajiem notikumiem pilns, taču dažas lietas nav mainījušās un nekad arī nemainīsies. Vistuvākie man vienmēr būs vistuvākie un man vissvarīgākais tāds arī paliks!

Aijaijaij… kas tik nav bijis šajā gadā. To visu pat nav vērts uzskaitīt. Tie fantastiskākie mirkļi ir bijuši tie, kurus nevar aprakstīt un pierakstīt, viņi vienkārši ir.. un tad aizlido prom kā putni. Paldies, šiem mirkļiem, paldies, cilvēkiem ar kuriem 2011to esam tā kartīgi izbaudījuši. Tik daudz cilvēku ir sastapti un iepazīti. Nu daži ir kļuvuši tik tuvi kā dadzis, kas pielipis pie pūkainā džempera, daži ir bijuši un aizgājuši – tagad iztiekam ar Čau un kā iet? Par citiem ir jācīnās, bet daži ir tie, kas būs vienmēr. Paldies, paldies, paldies par visu to fantastisko, skaisto, jauko, mīļo un arī skumjo, ko dāvājis man 2011tais gads.

Gadiņš ir bijis ne pa jokam pārbāzts ar ļoti daudz ko. Neatkārtojamajām mūzikas dzīves problēmām&jaunumiem: kokļu dienas, ViaĶekava, Coldplay, Blink 182, Igaunija. Trakie dejošanas koncerti, kas šogad bija ka biezs: ViaĶekava, Lietuva, pasākumi.
Nu ir pienācis tāds kārtīgs gada noriets, kad viss ir padarīts, idejas izsīkušas un laika ar palicis maz. Tāpēc šovakar vienkārši jāsagaida Jaunas Gads, lai pēc tam varētu sākt visus darbus, kas veiksmīgi tiks turpināti & noslēgti 2012. gada laikā.

Novēlu Jums panākumiem, aktivitātēm, pasākumiem, mūzikas, dejas, mīlestības, veiksmes, pozitīvu jaunumu pilnu 2012. gadu!

Apsolu, ka izdarīšu to no kā man šķietami ir bail un uzdrīkstēšos darīt vairāk nekā spēju!
Apsolieties arī sev, lai Jaunais Gads būtu vēl 10000000 reižu ražīgāks, krāšņāks un mīlestības pilnāks nekā pagājušais.

Tad lai viss izdodas!
Buča ;* 

/Mārdža sveic/

 

vecie gabali

Šovakar pēc pilnas dienas slinkošanas izdomāju, ko uzrakstīt.
Es uzgriežu vecos gabalus un domāju par tām senajām, uzticamajām vērtībām – draugiem.
Cik interesanti sanāk. Par šo var runāt vienmēr, jo vienmēr ir daudz notikumi ar vai bez tiem. Šoreiz? – Šoreiz vispārēji.

Ja jau vecie gabali, tad arī kaut kas vecs? Ne jau obligāti, bet ir jau tā, ka tie senākie ir tie labākie, tā vienkārši ir. Ja ar tiem tik daudz gadi sadzīvoti kopā, tad vismaz tik pat daudz vēl būs jānodzīvo. Tā vienkārši runā.
Kā ir ar maniem? – Ar nožēlu jāatzīst, ka tomēr es savējos kaut kā iedalu.. nu ne jau iedalu, bet vienkārši ir apmēram tā: bieži, dažreiz, reti.. Cik ļoti žēl ir tas, ka nu no bieži `plauktiņa`  ir jāpārvieto uz dažreiz un vēl skumjāk – reti. Tas ir neizsakāmi skumji. Kādu laiku es iekšēji cīnos un saprotu, ka tas viss ir diezgan velti, bet aizmirst? – Tas arī nav `forši` un jauki, jo tas ir ļoti grūti, bet nu es centīšos sadzīvot ar domu, ka tā ir un jāsāk viss no reti, jo varbūt pēc laika atkal būs bieži.

Prieks ir par to, ka tie vecie (vispār ar dažiem nemaz nav tiki `veci`, bet kopā pavadītais laiks ir tāds ļoti īpašs un līdz ar to liekas, ka pazīstami ļoti sen). Man smaids par to, ka šie nu tik tiešām ir kā akmeņu kaudzes, kas “nekustās” un ar tiem nav nekādu problēmu kopā paēst pelmeņus, padzert šampānieti vai vienkārši kaut ko darī kopā.

Ir tā, ka ir tādas lietas, ko varētu salīdzināt ar medus podiņu. Jo šie ir tik tuvi, jauki un varētu viņus nosaukt pat par “nemirstošām vērtībām”. Es tagad tā teikt strīdos ar sevi un tad man arī nāk visādi nesakarīgi teksti un domu graudi, tāpēc, varbūt, neņemiet pie sirds, bet, ja ir kāds, kas ņem – tad tas ir labi, jo tikai tie sapratīs, kam jāsaprot.. es vienkārši cenšos un arī vairs necenšos, TĀPĒC…
Es cenšos atmest domas par precīzi tēmētiem ķieģeļiem un visādu citādu izrēķināšanos vai mājienu došanu..
Pēdējā laikā novērtēju `veco labo` un nedaudz skumstu par jauno un citādāko.

/starp nostaļģiju iesprūdusī Mārdža/

mans draugs*

Šovakar nezinu kādu spēku vadīta, es gribu šo rakstu noveltīt viņiem… Maniem draugiem.

Jā! Izrādās mazgājot seju var vis kaut ko interesesantu izdomāt, piemēram,  “… bet viņi visi ir ļoti labi cilvēki un vēl labāk – mani vislabākie draugi…”
Gan jau paši sapratīs, kuri tie ir, jo šoreiz vārdos saukt un uzskaitīt  pilnīgi un galīgi nav vēlēšanās.

Tāpēc..

 

Visi paceļ snuķus augšā un pasmaida, jo zin, ka es viņiem vienmēr būšu (kaut vai dažreiz spēju nokaitināt un tā tālāk, bet tomēr ir laba sajūta, ne?)

/Mārdža/