nekas un piektdienas

Labs vakars!

Pirmā darba/skolas un visādi citādi nedēļa aizvadīta. Kas atliek šim vakaram? It viss no nekā. Atklāju, ja izguļos pietiekami labi no ceturtdienas uz piektdienu, tad piektās nedēļas dienas vakarā esmu spējīga pat kaut ko izdarīt. Piemēram, beidzot sakārtot savu istabu un pat atpūsties, vārtoties kā pelmenis pa gultu. Kad beidzot ir brīvs vakars no it visa, var atkal izjust alkas pēc kā, kā arī nesaprast, ko vēlies darīt, jo ir tik daudz, ko vajadzētu un varētu paveikt. Manā plānā šim vakaram bija vairāki darbi, bet nezinu, vai tos visus spēšu izpildīt, jo vajag arī nedarīt neko. Ja es tagad vēlētos skatīties filmu, tad nevarētu izlemt, kuru.

Par tām alkām. Es ilgojos pēc visa. Mans prāts ir nodarbināt ar ikdienas darbiem un nedarbiem, bet paralēlajā pasaulē es atrodos jau aprīlī vai maijā, kad viss teju tuvojas noslēgumam. Varbūt paralēlajā pasaulē man pat pieder panda. Ou, es atrodos pavasara plaukumā un man ir panda. Kas to varētu iedomāties? Ja runā par paralēlajām pasaulēm, manu un Tavu, tad var izvērsties diezgan interesantas diskusijas par un ap vārdu interesants, bet šo tēmu varbūt būs jāpaturpina kādu citu dienu, bet šovakar nedaudz no visa un it nekā!

/Mārdža ceļo domās/

mierīgais laiks ar pārlieku lielu steigšanos

Laba diena!

Ir trešā advente, ar ko es Jūs arī pasveicu! Mierigu, sirsnīgu un jauku šo dienu!

Advente ir mierīgais laiks, kad viss jāpārdomā, nedrikst (nevajadzētu) strīdēties. Jābūt kopā ar saviem mīļajiem. Šis gada pēdējais mēnesis, kad katrs izvērtē paveikto, nepaveikto un plāno nākamo gadu. Bet viss galu galā iznāk greizi, jo jābūt mierīgiem, bet lietas, kas jāpaveic ir tik trakoti daudz, ka no to esamības sāk reibt galva un metas slikta dūša. Es mierīgu pirms Ziemassvētku periodu nekad neesmu pazinusi, vienmēr ir koncerti, kontroldarbi, pasākumi, nepabeigtie darbi un pa vidu tam visam nedrīkst stresot, jāsaglabā miers. Lai spētu realizēt šos visus darbus ar pārmērīgu mieru ir jābūt supervaronim, bet es tāda un neviens cits arī neesam. Diemžēl vai par laimi, bet šīs spējas mums nav dotas.

Visskumjākais ir tas, kad pienāk pirmā advente ir tā jaukā pirms Ziemassvētku sajūta, kad viss tik tiešām ir mierīgi, bet kā pienāk pirmdiena, tad sākas miljons darbi, kas jāpaveic tieši līdz Ziemassvētkiem, kad ir trešā advente, tad ir brīnums, ja attopies un saproti, ka ir jākļūst mierīgam, bet mūsu skrejošajā dzīvesveidā to ir grūti izdarīt. Šoreiz es centīšos no visas sirds, tādēļ vēl nedaudz laika pakavēšos šeit (pie datora), lai saliktu Ziemassvētku noskaņas dziesmas, jo pagājušajā gadā man tam laika nepietika.

 

 

Mierīgu un jauku 3. adventi vēlot,

Mārdža

daudzpusīgās, mierīgās brīvdienas.

Sveiki, mīļie cilvēki!
Ir svētdiena un domas kaut kur klejo apkārt pa dzīvokli un ausis klausās visnotaļ jauko Blink 182 jauno albumu, kas ir dēm – baigi labs.

Atkal jau es esmu paslinkojusi, bet vidusskolā neatliek vairs nepieciešamais laiks manam blogam, jo skolotājiem tīk uzdot kaudzi ar mājasdarbiem un principā brīvais laiks kā tāds mums nepastāv. Vienīgi mēs varam izmantot brīvdienas, kā atpūtas punktu – tā es to biju nolēmusi darīt šajās brīvdienās, atpūsties bez ballītēm un visa tāda, bet ko es daru? – Vakardien biju ballītē, bet jāsaka, ka tā man ļoti patika – nekas baigi woow nebija, bet man tik tiešām patika 🙂
Un par to ballīti – no sākuma bija tāds booring, bet beigās jau bija riktīgi jauki, jautri un bizbizmārīte pirāts arī bija tīri metams, tā pat kā spilvenu kaujas un papīriņu mētāšanas.. bet man sāp roka un kāja, jo vakardien tiku nedaudz saskrāpēta.. Bet līdz kāzām vairs nesāpēs! (Nē, tas tagad nenozīmē, ka es taisos precēties, bet nu Jūs jau sapratāt)
Kas vēl? – Pagājušā nedēļa bija dzejas dienas it visur. Tā nu beidzot es nebiju nogulējusi dzejoļu iesūtīšanas laiku un es dabūju Pateicību, kaut vai nekas daudz tas nav, bet tomēr man patīk.. un par tiem mājasdarbiem.. Veltiņa bija uzdevusi sacerēt akrostihus un es nedaudz aizrāvos un sarakstīju diezgan daudz- no sākuma tādus par lietām un to, kas nepastāv, bet beigās pārmetos uz cilvēku vārdiem un par daudz aizrāvos, kas nozīmē, ka arī gulēt es aizgāju daudz vēlāk nekā iecerēts. Piekdien es turpināju sacerēt akrostihus un tad pārmetos un tos taisīju par vēlēšanām – diezgan interesanti. Z teica, ka es varētu taisīt politiskās reklāmas.
Man vakardien bija dikti skumji, ka man nav 18, ne jau tāpēc, ka nevaru iet uz klubiņiem, bet gan tāpēc, ka es nevaru iet balsot. Jūs jau varat teikt: “Ko tad tā viena balss mainītu?” Es ietu, tāpēc lai tā viena balss būtu un mēs attālinātos no lielākā ļaunuma.  Ak, kas es pa jaunieti, kas tik ļoti grib vēlēt.. Tas tāpēc, ka jaunieši, kuriem nav vienalga ir visaktīvākie.

Labi, pietiks te par politiku un visu citu..
Un teiksim tā – Blink jaunais albums ir vnk excellent, awesome, brilliant un visi pārējie viscoolīgākie vārdi, jo riktīgi paceļ garīgo, kaut gan man jau no paša rīta viņš ir labs 🙂

Nebūšu pilna ar pārsteigumiem. Attiecīgi manai sajūsmai…

/atkal jaukā garastāvoklī – Mārdža/

labāk nepieminēt

Kad malā ir pabīdīta anatomijas grāmata un vēsturē izdomāti cēloņi un sekas, var arī šeit kaut ko ieskricelēt. Es gan nezinu, kas tad šodien būtu te jāraksta, bet tā teikt.. padomāsim. Nē, visticamāk, ka Tu šo lasīsi, bet pirms es to vēl esmu uzrakstījusi es padomāšu vispār par ko rakstīt.

Nu manas dienas februārī sāk palikt aiz vien aizpildītākas (vērsts uz brīvdienām), bet toties pretēji tam, skolas dienasgrāmatā uzdotais paliek ar vien mazāk. (Šajā brīdī ir jāapšauba tikko uzrakstītais, jo es tagad piesaucu daudz mājasdarbus, ko nemaz nevēlos..) Kāpēc man par tiem vajadzēja ierunāties. Es jau varētu nospiest to skaisto podziņu DELETE, bet tā pat tas nemainītu faktu, ka es esmu piesauksi kaut ko, ko mēs, skolēni, mēdzam dēvēt par mājasdarbiem.

Jau kādu trešo vakaru manī mājo mierpilns gariņš (nu, re, to arī nevajadzēja piesaukt) un viss notiek tā pa vienkāršo. Nekur ne uz ko nav jāiespringst. Var vienkārši baudīt dzīvīti. Un šodien man skolā ieradās tāda nostaļģiskā sajūta un sapratu, ka vispār ir jau tā pat kā bija, tik tiešām, viss, tikai notiek savādākā izskatā. Bet šī sajūta mani, laikam, iekšēji nomierināja. Es nesaku, ka visu laiku biju sarāvusies čokurā kā sažuvusi plūme, bet šodien sapratu, ka palika tā teikt.. vieglāk ap sirdi. Sajūtot šo sajūtu, es jutos gluži vienkārši laimīga un turpināju spēlēt kārtis.

Es tā skatos, ka es par tādām globālām lietām kādu laiciņu neesmu rakstījusi. Es domāju, ka tas ne Jums, ne man nenāktu par sliktu, bet šobrīd vienkārši neprasās. Tuvākajā laikā, ja ieradīsies kāda labā (nevis kreisā) doma galvā, tad gan jau Jūs arī to uzzināsiet.

Lai es te vairāk kaut ko netīšām neizpļāpātos, laikam, jāliek savdabīgs punkts šim rakstam un jāiet paēst vakariņas, kurās saldajā man būs saldējums. Jā, jā, jā. Es nevarēju nepalielīties. Sen nav ēsts. Tāpēc Jums es atstāšu šo te, saldajā ēdienā:

Man šis video, gan atgādina Ziemassvētkus, bet who cares`? Viņa ir laba dziesma.

Lai Jums jauks vakars un atlikusī darba nedēļa. Starp citu.. rīt jau ceturtdiena! Ar to es arī Jūs apsveicu! Atā, sīkie!

/Mārdža/