vējiņš

Laba diena, cilvēki!

Šodien ir brīnišķīga diena (meloju). Laika apstākļu ziņā ne pavisam nav jauki, bet kopumā ņemot ir ciešami. Man ir tik liels slinkums iet uz mājām, ka es par šī slinkuma apmēru varētu saņemt medaļu. Mans slinkums ir pāraudzis no mazas, nevainīgas mušiņas par lielu Āfrikas ziloni kādā no tālās zemes savannām. Šodien arī pārņem sajūta, ka mani varētu aizpūst pa gaisu kā vieglu pūciņu. Pēc aizpūšanas es karātos kādā elektrības staba galā vai virs māju dakstiņiem. Bet kas jādara, tas jādara!

Principā tas Velns jau nav tik melns kā viņu mālē, tāpēc visu kā jau vienmēr būtu jāņem daudz vieglāk, jo no smagumu ņemšanas, celšanas un nešanas neviens nav kļuvis laimīgāks.

Un lūk, kamēr meklēju piemērotu dziesmu, pa informātikas kabineta logu iespīd kāds saules stars. Tas nozīmē tikai vienu – ja paši sevi noskaņosim pozitīvi, tad viss apkārt arī būs pozitīvāk un gaišāk.. vai arī es māku sazināties ar kosmosa dieviem! (Manuprāt, otrais variants ir ticamāks)

/Mārdža/

pavasara brīvība

Labs vakars! (Tik tiešām labs)

Eh, pavasari, pavasari, ko Tu dari ar mani? Man slinkums lien ārā pa visām maliņām, laiskoties saulītē un lasīt grāmatas ir vienīgais, ko garīgi un arī fiziski vēlos darīt! Man vajag sauli un svaigu gaisu, tas arī ir viss.
Pēdējās dienās viss ir tik viegli un brīvi. Pirmajā brīvdienā, kas nezin kāpēc šoreiz bija svētdiena, es noslaistījos kā pats nelabais, kā arī pieēdos kā cūķītis, protams, neiztikt bez svaigā gaisa un riteņa. Superīgajā pirmdienas vakarpusē es devos uz superīgā Mārtiņa  superīgo ballīti, kur dejas bija līdz rīta ausmai un labs noskaņojums visa vakara garumā. Nedaudz iemetusi dažas miega stundas savā kontā, devos vadīt koru skati – atkal pozitīvisms plūst manā ķermenī, ko deva arī mana pārteikšanās- tagad Jāzeps Vītols, lai būtu Jānis. Pēdējais dienas darbs bija apsveikt mazo Z dzimšanas dienā, kas arī tika godam izdarīt, lasot vēstuli, asaras acīs (viss kā pienākas). Tā nu vakarā tik neilgu laiku pirms 23jiem biju mājās, iztrūkstošā viena nakts tika atgūta ar nogulētajām stundām, lai gan ne visa, bet to drīz atgūšu.

Tā nu es pavadīju superīgas trīs dienas ar maniem vislabākajiem draugiem. Paldies, pavasari un maij, ka esat atkal sadevušies roku rokā un viss kā parasti – viegli un pozitīvi.

Lai dzīvo plaukstošais pavasaris un visi man apkārt!

/pozitīvā Mārdža/

skrapstinās aiz sienas un gāž plauktus

Labs vakars! (Es nezinu vai tāds ir mans, jo kaimiņiene go wild. Ārdās visu laiku. Tik ļoti, ka man negribās būt mājās, gribās būt citur, kur kaimiņienes nelākā un neskraida ar suni, pašreiz arī neraud) Man kārojas mieru, čilu, klusumu, kas ietērpts mīļotajā mūzikā.

Atkal jau pienācis trešdienas vakars, kas ir kā neliels pieturas punkts manā ikdienā. Šī nedēļa atkal ir graujoši fantastiska ar to, ka neko nevaru paspēt, kaut vai brīvā laika daudz, taču šoreiz visu sarežģī manas attiecības ar mazajiem, zaļajiem draudziņiem degunā un nikno lāci kaklā. Tā kā visu, kas man neizdodas un ko vēlos atlikt, attiecinu uz šiem traucējošajiem faktoriem. (Šajā brīdī man liekas, ka mazā kaimiņiene sev virsū ir uzmetusi 10 plauktus, 1 dīvānu un trīs kafijas galdiņus un strīdas ar savu iedomu draugu lecot no divstāvīgās gultas.) Atgriežoties pie mana garlaicīgā apraksta – Nedaudz cenšos aizturēt pavasari savās domās, jo negribu būt aizsapņojusies nekurienē, kaut vai tā būtu labāk, jo ir sajūta, ka visi iet sviestā. Bet nē, es gribu pakavēties februārī. (Es tikko sapratu, ka nav ko ilgi kavēties, jo drīz jau vairs nebūs februāris. Liekas, ka vēl nesen rakstīju par februāri, kas klauvē pie mana leduspuķu loga.) Jā, laiks tik tiešām skrien (Šo `topiku` es nepaņēmu no rīta sarunas, bet tikko sapratu.)

Skat, nepaies vēl pāris dienas, kad nebūšu mājās un laiski nesēdēšu gultā, bet gan atradīšos nekurienē – Polijā. Pēc atgriešanās savā dzīvē es vēlos, lai manu ceļu rotā pavasara zāles stiebriņi, kas ir pārāk nereāli (Ak, Marta, kļūsti reāla!)

Ir nejauki tas, ka man ļoti gribētos saskaņot savu sestdienas ietērpu ar pavadoni, kas mani pavadītu uz pasākumu, bet es jau varu vilkt ko gribu, jo nav neviens, kas mani pavadītu (iedomu forever alone sejiņa). Dikti gribas un arī negribas nekur doties, jo gribas pasākumu, bet negribas vienai.

Šīsnedēļas lielais atklājums (kas jau sen bija zināms). Mēs esam traki dīvaini radījumi. Mūsu gēnos ir apņemties un necensties iecerēto pildīt. Šoreiz tas nav konkrēti par vienu indivīdu (kaut gan arī), bet par visiem. Kā arī tas, ka mēs viegli pakļaujamies citu cilvēku ietekmei, tas ir tik smieklīgi, bet tā jau ir mūsu daba. Vissmieklīgāk man šķiet tas, ka mums ir tendence mainīties, ne visiem, bet ir daži indivīdi, kas mainās visu laiku, dikti kaitina, bet ko padarīt? (Šeit liekam atgādinājuma zīmīti, ka šis temats tuvāk un kārtīgāk jāizskata citā cepumā(rakstā))

(Visu laiku, kad skrapstinu datora taustiņus, izklausās, ka kaimiņienei uzradusies friend un tagad viņas go wild un tikmēr es spēlēju bungas pa sienu, paparam, ou, kā man nepatīk, ka burtiskākajā nozīmē man LĒKĀ pa nerviem.) Bet es izdomāšu atriebības ballīti, ou, jā.

Šī jau tāda kā klasika un diezgan nopietna, bet man dikti patīk, jo balss ir laba. Vārdi – tiem ar nav ne vainas.

/Mārdža klapē pa sienu/

Kulinārā ceturtdiena #1

Labdien, puņčuki!
Es ceru šādi iesākt katru ceturtdienas ierakstu ar nosaukum “Kulinārā ceturtdiena”
Šis ir tas, ko es solīju, ka būs ceturtdienās. Ko tad mēs te daram? – Mēs te taisam ēst.
Te tiks aprakstīts kā man gāja ar iešanu pēc produktiem, gatavošanas procesu un bilde ar iznākumu – tas ir tas, ko varu garantēt.

Nu, ko.. Cepjam!

Šodien dienas plānā ir pikantā svaigsiera torte (biezpiena).
Kā mēs gājām uz veikalu. Jā, MĒS, jo man bij divi dikti jauki ceļa biedri Vilis un Signe, kuri ceļu padarīja īsāku, jautrāku un.. Tas viss beidzās ar to, ka šie jaukie paciemojās pie manis līdz pusē 10 rītā. 🙂
Veikalā nopirku mazos tomātiņus.. tie draņķi nu gan dārgi. Phe.. un arī Creme Bonjour. Arī visādas citādas lietas, bet tas neattiecās uz šo ēdienu. Arī jāapraksta kādus civlēkus pa ceļam satiku? – nu tad no pazīstamajiem: klasesbiedrus, Reini un Gvido. Varbūt vēl kādu, bet tas man piemirsies. Ja var arī tos, kurus nepazīsti, tad divi dīvaina paskata vīrieši, kas izskatījās diezgan labi zem %. Tātad produkti sapirkti.. tagad?
Tagad es cenšos nobriezt gatavošanas procesam. 😀  – Man neko negribas darīt, bet, ja solīts, tad jāpilda. Tātad dodamies uz virtuvi.
Mēs taisam, taisam, taisam un domājam, kā taisīt, jo protams šajā receptē ir tikai sastāvdaļas, bet kā to uztaisīt? – Zīlē kafijas biezumos. Pa cik ārā ir karsts un kafiju negribās, iztiksim bez tā un vienkārši pielietosim fantāziju, lai radītu šo sāļo brīnumu.

Mēs paņemam. Mēs paņemam ziepes rokās un nomazgājam rokas, lai varētu sākt darbu. Paņemam bļodu un 150 g sviesta (manā gadījumā tas bija kkas cits, jo man vnk bija slinkums iet uz veikalu) tad mēs to maisam, kamēr tas vairs nav kā ledus gabals. Kad rokas ir saķēpātas un tev ir karsti, tad var likt klāt 150 g miltu. Man liekas, ka man bija citāds daudzums, jo sāku likt pēc izjūtām. Pēc izjūtām – tas nozīmē, ka pēc 10 minūtem miltu bļodiņā bija tik, cik vajadzīgs, bet mana mamma, kura man blakus mizoja kartupeļus bija apbērta no galvas līdz kājās ar miltiem un nedaudz atgādināja spoku. Mēs no sviesta un miltiem cenšamies iegūt kaut ko viendabīgu, bet man nav ne nojausmas, cik viendabīgu, tāpec labāk ņemam 150 g biezpiena un maisam to visu kopā. Jāatgādina, ka var klāt pielikt sāli, kas arī ir vēlams, lai nesanāk tā kā man. Ūps! Tad mēs no tās masiņas, kas ir bļodā nevis visā pārējā virtuvē, cenšamies uztaisīt trīs plānas, apaļas plāksnītes, ko liekam cepīt krāsnī. Man nav ne nojausmas uz cik grādiem, jo manējai tādu nav. Cepjam manos negrādos apmēram 15-20 minūtes. Es nezinu, vai tām plāksnēm jabūt tādām ļurīgām vai arī cietām, man katra ir citādāka – viena tāda ar kuru var nogalināt, otra tāda, kas drūp, trešā tāda nedaudz ļurīga, bet izcepta. Nu jā. Ā, par to apaļumu – nevajag taisīt kā globusus, bet gan uzlikt virsū sķīvīti, lai visas daļas ir vienādas – kādas nav man.

Tad es saprotu, ka tomēr es nevaru izbēgt no iešanas uz veikalu, jo man nebija tādas extras kā krējums un biezpiens, jo es biju iedomājusies, ka tur vajag mazāk biezpienu. Tad mēs apģērbjamies normāli, uzliekam tonālo sejas kārtu (nē, es tā nedaru) un pēc stundas esam gatavi iziet. Dodamies 2 min līdz veikalam, 1 esam tur, jo tur nav rindas, un 2 nākam atpakaļ. Tagad turpinam visu procesu ar pildījuma izgatavošanu. Tas ir daudz vienkāršāk. Vienkārši paņemam biezpiena paciņu un tās saturu bez paciņas ieliekam iekšā bļodiņā, tad pievienojas visu paku ar Creme Bonjoure vēlams ar zaļumiem, esam čakli un nākot no veikala ieejam dārzā saplūkt  lokus un dilles, ko pēc tam nomazgājam, sagriežam un arī pieliekam klāt pildījumam, pievienojam arī krējumu – cik vien gribam, jo protams, cik tas jāpievieno nav norādīts. Tad to visu skaisti samaisam, varam arī nesmuki, bet tā pat būs garšīgi. Varam arī pievienot kādu garšvielu. 🙂

Tad ņemam nu jau atdzisušās plātnes, ja vien tās nav aizmirstas izņemt no cepēškrāsns un nav piedegušas. Liekam vienu uz šķīvīša un virs tās izsmērējam pildījuma masu, tad uzliekam nākamo, arī to iesmērējam, tad liekam trešo un skaisti iesmērējam. Pēc tam šo brīnumu apberam ar dillīt vai lociņ, vai abiem diviem. Varam protams arī izmantot citus zaļumus, kādus vien sirds vēlas. Tad paņemam mazos draņķus (tomātus) un dekorējam tā kā acīm patīk – nē, nevajag likt acīs, vajag uz tortes. Un, ja garšo garinēti murķīši, tad arī tos varam sagriezt un uzlikt tortei virsū, lai skats acij tīkamāks un raibāks.

Woala! Gotavs. – Man gan sanāca uzlikt tikai vienu draņķi, jo pārējie apēdās. wūps, bet izskatās tik un tā labi. 🙂

Ko par to saka degustētāji?
Mamma klusē, jo vēl nav pagaršojusi.
http://archiimedia.wordpress.com/ pavēlnieks saka, ka garšīgi, bet mc labāks – šim tekstam man jāpiekrīt.

/Mārdža gatavo/