mēs atkal klejojam

Sveiki, šajā vējainajā svētdienas pievakarē!

Ja kāds tagad piespiestu tikai vienu pogu (enter), tad pēc laika sekotu lavīna ar pārmetumiem, kā es tā varēju un kā es to nesaprotu. Šoreiz es saprotu iemeslus, bet nesaprotu, kāpēc nekas netiek darīts lietas labā. “Ja gribās, lai turpinās, tad arī jābūt gribasspēkam, bet žēl, ka dažreiz no tā nav ne miņas.” Saprotams, ka nevar dzīvot uz atmiņām, bet nav kaitīgi tās atcerēties, kad esi pie tuvākā drauga, ar kuru piedzīvots trakoti daudz, runāts par da jeb ko un varbūt kādreiz kopā raudāts. Traki grūti pēc tam saņemt ziņu ar domu, lai nedomāju par pagātni, bet velku savu pēcpusi uz priekšu, ja ziņa par atmiņām bija domāta citādi. Vēl skumjāk, tas ka vairs nezini, kā man iet un kā jūtos, jo tieši visa kopā notiekošā dēļ ir tā, kā ir.

Vasara tik tiešām trakoti labi iesākusies ar visiem izbraucieniem, piedzīvojumiem un smiekliem. Vissuperīgākais ir tas, ka ar dikti tuviem cilvēkiem un tāpēc vēl superīgāk. Arī šo piedzīvojumu dēļ nedaudz kaut kas pamainās, bet tikai uz pozitīvo pusi. Bet par to jālasa Tripiņš to Vācija! .

Par nostalģisko dzīves pusi.. Es jau zināju, ka tā būs. Vairāk vai mazāk, bet es zināju, ka viss mainīsies, bet arī ne tik ļoti, jo tagad vienai par otru nav zināmas pat elementāras un pašsaprotamas lietas. Jā, varbūt tā viena noslēpuma dēļ arī – jā, esmu vainīga, bet viss ir izstāstīts, bet tur tā lieta, ka ne līdz galam, viss nav zināms līdz galam, jo ir sajūta, ka nemaz negrib uzklausīt, tāpēc arī nesaku visu līdz galam. Bet to gribētos tik sasodīti ĻOTI! Vienmēr ir bijis tā, ka viss ir saprotams un bez problēmām uztverams, bet tagad.. mēs tikai un vienīgi klejojam, kaut kur apkārt un necenšamies neko darīt lietas labā.

Uzsvēršu, un paskaidrošu, lai nepārprot. Now you’re just somebody that I used to know – Tagad, diemžēl, Tu esi kāda, kuru kādreiz pazinu tā, bet tagad tikai klejojot.

Un tā mēs atkal klejojam.. ehhh`

/Mārdža/

Protected: Zanīt!

This content is password protected. To view it please enter your password below:

Password:

Jūties kā es

Labiņ` vakariņ, mīlīši!

Es te neko garu nerakstīšu. Pirmkārt, man ir slinkums , otrkārt, esmu piekususi, treškārt, man ir slinkums.. es nezinu vai jau pieminēju, bet man ir slinkums.

Tā kā esam noskaidrojuši, ka man ir slinkums, tad tomēr kaut ko nedaudz var uzskricelēt.
Šodien nekas tād ievērības cienīgs neno.. ā, nē. Pateicoties karmas sivēntiņam, es uzstādīju savu jauno rekordu matemātikā pie tāfeles. Pēdējo 4tru gadu laikā nebiju tik ilgi stāvējusi un rēķinājusi uzdevumus pie tāfeles. Šeit tik tiešām varētu pateikties karmas ruksītim, rukruk, paldies, tev!
Bet kopumā, jā. Nekas tāds īpašs. Vienīgi šodien notika pirmais normālais ansambļa mēģinājums šajā gadā – bijām visas un tik tiešām spēlējām.

Un tagad nedaudz par rītdienu. Ja es rītdienu pārdzīvošu, un atbildēšu krievu val., tad es varētu iet pelnītā atpūtā jau no rītdienas pēcpusdienas, jo tad vairs nav kd, utt. Smaids pa seju un brīvdienas.! Jēj!
***Brīvdienas gan jau sāk aizpildīties, bet izskatās diezgan labi. Varbūt pat sanāks kādu dienu neko nedarīt.

emm. Nu, jā. Es vispār te tagad jūtos ļoti viena, jo esmu viena visādās nozīmēs un pat mana monitora labajā, apakšējā stūrīti virs mazā zaļā punktiņa nemirgo nekas oranžs. (ok, tagad iemirdzējās) Žēl, bet laikam jāsāk pierast, jo vēl viens cilvēks pazūd no manis.  Secinājums – laikam es visus biedēju, yes. Tas arī bija mans mūža sapnis. (un rakstīšana skypē bez smaidiņiem tik tiešām liecina par to, ka cilvēks ir dusmīgs? Ja jā, tad tagad ir nikna sarakste bez klasiskā :D, tāpēc jāpārlasa labāk vakardienas)

Lai nu kā. Vēliet man veiksmi rītdien, jo būs traki. Un es Jums vēlu veiksim rīt un vispār!

ŠODIEN BEZ DZIESMAS, JO, JO, JO… NU ŠODIEN NEVAJAG.. (tagad pašai bēdīga sejiņa, jo šitā var mācēt nosist garīgo.)

/Marrrtaaa/