„ „Laika ziņās solīts šonakt nepastāvīgs laiks, sildi mani, man ir auksti, man bez tevis salst.” Tuvojoties tumšajam rudens laikam, kāds šos vārdus teiks savam mīļotajam, kāds pudelei, bet kāds ar tiem domās savu dzimto Latviju.”
/N. Goldmanis/
Sveiks, latvieti!
Visiem labi zināms, ka novembris, kas ir rudens vēsais laiks, kad ziemas mēteļus nevalkā katrs piektais, ir mēnesis, kad pie ziemas/rudens mēteļiem parādās sarkanbaltie karodziņi un sirdī iezogas lepnums par mūsu Latviju. Jā, šodien viens no Latvijas svarīgākajiem datumiem – 11. novembris un pēc nedēļas 18. novembris, kad ne salūts ir svarīgākais, bet gan sajūtas, ko izjūt ik katrs latvietis. Tie, kuri devušies prom ilgojas pēc Latvijas pļavām, svaigā gaisa un putnu treļļiem no rītiem, bet tie, kuri te pat Latvijā ar lepnumu pie sirds liek karodziņu un jūtas kā īsteni latvji – lepni par to, kādi ir un ko dara. Jā, arī aizbraukušajiem (ne visiem, bet daļiņai noteikti) salst bez Latvijas – „ nav nekas dārgāks par ceļiem šiem, kas aiziet uz rītiem un vakariem” (I. Ziedonis), kas Latvijā ir tik īpaši, kādi nav nekur citur. Protams, mūsdienās ne visi ir tik patriotiski, bet tomēr šajos datumos krūtīs un domās nedaudz ir mūsu Latvija.
Man ir labākais vēstures skolotājs un klases audzinātājs pasaulē. Viņš piektdien uzdeva ļoti tiešu un pareizu jautājumu maniem klases puišiem: „Ja tagad būtu 1919. gads, vai viņi ietu aizstāvēt.” Diemžēl, atbildes vairāk bija negatīvas, bet ar ļoti precīzu pamatojumu: „Ja mēs zinātu, ka Latvija pēc gandrīz 100 gadiem būtu šāda, kāda tā ir šodien, tad nē.” Nu redziet, pie kā viss šodien notiekošais ir novedis jauniešus, bet viņi redz to, kas notiek, ko mēs darām viens otram un, piedodiet, ka šodien jāmin šis vārds – ko politiķi dara ar mūsu valsti. Mums jābeidz dzīvot zem tilta, mums jāiznāk no patiltes un ar augsti paceltām galvām ir jāsargā šis sarkanbaltsarkanais tilts. Vai mēs to varam? – Jā! Protams, mūsu nākotne ir jaunatne, bet tad visiem roka jāpieliek, lai būtu, kas pa šo tiltu staigā un nebrauc prom. Šis nav visvieglākais ceļš, bet mēs paliekam stiprāki un gudrāki, tikai un vienīgi pārvarot grūtības.
Tāpēc liekot Latvijas karodziņu pie krūtīm, padomājam, ko mēs esam izdarījuši Latvijas labā un ko mēs vēl spējam izdarīt.
Mēs noliecam galvas Jūsu priekšā, latvieši, kuri 1919. gadā aizstāvēja Rīgu. Labi, ka Jūs ticējāt Latvijas spēkiem, tagad mums pašiem ir jāsāk ticēt mūsu spēkiem.
/Mārdža par Latviju/
Marrrtaaa's Blog 